Strugacku katastrofu stāsts

Arkādijs Strugackis, Boriss Strugackis “Tālā Varavīksne”. Tulk. R. Blūms, il. E. Skujiņš. Rīga: Zinātne, 1970. (Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий “Далекая Радуга”, 1963.) 187 lpp.

    Mūslaikos tādas grāmatas vairs nevar uzrakstīt. Kurš gan spētu tik cerīgi skatīties nākotnē un kā pašsaprotamu iztēloties komunismu, kurā gribētos dzīvot? Starp citu, sabiedriskā iekārta vārdā nav nosaukta, un daudzi jaunāki lasītāji noteikti pat nespētu iedomāties, kas īsti valda uz planētas Varavīksne un Zemes.
    Vispār uz Varavīksnes valda fiziķi, kas tur veic teleportācijas pētījumus nulles laukā. Enerģijas nezūdamības likums joprojām darbojas, un “maza platīna kubiņa teleportācija nulles laukā uz Varavīksnes ekvatora izraisa uz tās poliem — kāpēc gan tieši uz poliem? — deģenerējušās matērijas gigantiskas strūklas, ugunīgus geizerus, kas padara cilvēkus aklus, un drausmīgu, melnu Vilni, kas ir nāvējošs visam dzīvajam…” Taču Vilnim netiek pievērsts īpaši daudz uzmanības. Zinātnieku vajadzības aug straujāk par materiāli tehnisko bāzi, viņi savā starpā sacenšas, kurš dabūs aparatūru un enerģiju izmēģinājumiem. Arī viņiem ir krīze.

Nulles lauka fiziķis bija nulles lauka fiziķim draugs, biedrs un brālis, un nevienam nenāca prātā, ka Fostera aizraušanās ar Vilni sašķels planētu divās daļās! Kādā pasaulē es dzīvoju! Pietrūkst visa — enerģijas, aparatūras, katra zaļknābja laboranta dēļ notiek plēšanās! Lamonduā ļaudis zog enerģiju, Aristoteļa ļaudis ķer un cenšas savervēt autsaiderus — šos nelaimīgos tūristus, kas atlidojuši atpūsties vai uzrakstīt par Varavīksni kaut ko labu!

    Pārējā laikā viss notiek pa vecam. Fiziķi joprojām mazliet no augšas noraugās uz liriķiem, bet skolnieces — pavisam romantiski — iemīlas skolotājos, jo tie ir varoņi, zvaigžņu lidotāji. Cilvēki satiekas, strīdas par dzīves jēgu, zinātni un mākslu, klausās mūziku, kas citiem krīt uz nerviem, un nepamana, ka tuvojas pašu izraisīta traģēdija.
    Šis ir filosofisks katastrofu stāsts, kur lielākā vērība pievērsta nevis posta ainām (Vilnis lielākoties ir pie apvāršņa, tuvojas, taču vēl nav pienācis klāt), bet cilvēku rīcībai un tās motīviem. Kā jau teicu, stāstījums ir mazliet vecmodīgs, palēns un pārāk maz iztirzā nenovecojošos jautājumus par rīcību un neparedzētām sekām, par zinātnieku atbildību, varoņi nav īpaši spilgti iezīmēti, taču vispār man tas patika krietni labāk par “Grūti būt dievam”.
    Patīkami lasīt, ka grāmata izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas padomes lēmumu. Kāds pārsteigums būtu, ja “Zinātne” atsāktu izdot zinātnisko fantastiku! Taču no veco laiku grāmatas es biju gaidījusi labāku valodu. Teikumu konstrukcijas bieži vien ir pagalam neveiklas, piemēram, kad galveno varoni un viņa iemīļoto pārsteidz negaidīts viesis, Roberts viņam jautā: “Vai jūs esat šeit vismaz nesen?” (Вы хоть недавно здесь?)
    Krieviski garstāstu var lasīt šeit.

Advertisements

Posted on 20.04.2012, in Latviski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. 10 komentāri.

  1. Vanessa cardui

    Atceros, cik ļoti man patika šī mazā, necilā grāmatiņa piecpadsmit gadu vecumā. Un dažas citas Lema, Azimova un Saimaka grāmatas no FP sērijas arī. Patiesībā ir mazliet žēl, ka mode tā mainījusies, ka filosofiskās fantastikas vietā sākti izdoti tik garlaicīgie un vienveidīgie vampīru u.c. pārdabisko būtņu romāni.

    “Grūti būt dievam” man likās laba. Detaļas vairs neatceros, bet lasot bija drausmīgi depresīva sajūta. 🙂

    Like

    • Mazā grāmatiņa netika izdota ar domu: “Ko varēs vienkāršāk un vairāk pārdot?” (un maksāja 20 kapeikas). Tāpēc arī sanāca lieliska sērija.
      “Grūti būt dievam” ir ļoti pusaudzīga, šī domāta pieaugušākiem cilvēkiem un, par spīti draudošajai iznīcībai, nav tik drūma. Te attēloti patīkamāki un ticamāki varoņi.

      Like

  2. Vanessa cardui

    Laikam jau no sci-fi visvairāk prieka iegūstam pusaudžu gados. Dzīves pieredze ieliek kaut kādos rāmjos un vairo skepsi. Tagad zinātnisko fantastiku lasu samērā reti, bet, teiksim, Carl Sagan “Contact” patika tīri labi.

    Like

    • Ar gadiem mainās tas, ko grāmatā spēj nolasīt un kam pievērš lielāku uzmanību, teiksim, ja es tagad pārlasītu Lema “Ijonu Kluso”, grāmata man droši vien šķistu ne tik vieglprātīga un ironiskāka kā kādreiz. Fantastika man patīk ne tik daudz robotu dēļ, kā tāpēc, ka tur bieži runā par sociālām problēmām, mūsdienu dzīvi apskata plašāk nekā daudzos romānos, kas pamatā pievēršas varoņa dvēseles sāpēm. Protams, tā var būt arī vienkārši izklaide, tas arī ir lieliski.

      Like

  3. Šo grāmatu izlasīju bērnībā, bija nedaudz pāri pa desmit gadiem. Skaidra lieta, ka man viņa šķita pa garlaicīgu (šķiet vecumam nepiemērota), pēc tam nav bijusi pat vēlme pārlasīt.

    Par to polu jautājumu gan viss skaidrs, iespējams, ka šī deģenerējusies matērija vienkārši ir jonizēta un tātad pakļauta magnētiskā lauka iedarbībai.

    Like

    • Tagad tur labākais ir senatnīgais šarms, grāmata ir tā mīlīgi novecojusi.

      Like

      • Jā, laiki, kad grāmatu izdeva ar speciālu lēmumu. Man no Strugacku darbiem vislabāk patīk “Pikniks ceļa malā”, to es lasīju deviņu gadu vecumā un laiku pa laikam pārlasu vēl tagad.

        PSRS laikos viegli bija pateikt, kurā gadā esi lasījis grāmatu, apskaties izdošanas gadu un skaidrs, tad arī esi lasījis.

        Like

        • Neticu, ka “Varavīksni” Tu lasīji 1970. gadā. 🙂
          Man tāda rēķināšana vispār neder, fantastiku vecāki nepirka, to es pati agrīnajā padsmitnieces vecumā meklēju antikvariātā. Strugacku tur laikam nebija.

          Like

          • Nē varavīksni tad es nelasīju, bet es aptuveni atceros kad ko esmu lasījis. Man uz to atmiņa ir diezgan laba un grāmatas man diezgan palīdz hronoloģiski atminēties savu dzīvi. VIenkārši 9-10 gadu vecumā es izlasīju visu mājās pieejamo grāmatu plauktu, un šī bija palikusi viena no pēdējām nelasītajām.

            Man šo sēriju tēvs pirka, mājās bija gandrīz visas, tikai daļu nācās vēlāk paņemt no bibliotēkas izlasīšanai.

            Man šķiet, ka visneadekvātākā grāmata savam vecumam, kuru es izlasīju, bija Remarka “Laiks dzīvot un laiks mirt” ap vienpadsmit gadiem. Gulēju slimnīcā ar dzelteno kaiti un paprasīju mātei, lai atnes ko palasīties. Viņa iegāja grāmatu bodē un kaut ko nopirka. Izlasīt jau izlasīju, bet sapratu, ka mani viņa pārāk neinteresē. Ārsi gan mani izprašņāja, vai es tiešām to grāmatu lasu un kāpēc.

            Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: