Dubultnieki

Toms Kreicbergs “Dubultnieki un citi stāsti“. Tulk. Ingus Josts, il. Arnis Kilbloks, foto: Vladislav Gajic. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. (Tom Crosshill. Seeing Double.) 174 lpp.

    Droši vien nebija prātīgi Kreicberga grāmatu lasīt tik drīz pēc internetā atrodamo publikāciju izpētīšanas. Septiņus no trīspadsmit stāstiem es jau zināju, pāris no atlikušajiem mani galīgi neuzrunāja, un tā nu mans iespaids par autoru mazliet sabojājās. Tomēr šī ir labākā latviešu fantastikas grāmata, ko esmu lasījusi pēdējā laikā.
    Grāmata sākas ar “Mammu, te rakstām Žeņa, tavs dēls”, kas ir viens no spēcīgākajiem krājuma stāstiem. Mazs puika un šunelis, kurus izmanto kvantu mehānikas un paralēlo pasauļu pētījumā, vispirms cieš viņi abi, pēc tam arī visi pārējie. Stāstam ir epistulāra forma, proti, Žeņa raksta mammai vēstules. Lasot oriģinālu, es vairāk pievērsos sižetam, bet tulkojumā sev uzmanību piesaistīja vēstītāja balss, kas diemžēl brīžiem nešķita pārliecinoša. Jau pašā sākumā Žeņa raksta: “Es negribēju būt savtīgs.” Tie izklausās pēc vecāka cilvēka teiktiem vārdiem, gluži tāpat kā “žļerkstoša metāla uzparikte” (groaning metal thing), kam citādi nebūtu ne vainas. Grāmatās bieži gadās, ka varonis, kam ir gaužām īpatnēja, neliterāra leksika, tomēr veido gramatiski pareizus teikumus. Tā arī Žeņa vēstulēs nekļūdīgi saliek komatus, “katrreiz” raksta ar diviem r un tā joprojām, taču nez kāpēc nespēj uztvert dakteres Olgas lietotos svešvārdus. Reizēm neoloģismi sanāk patiešām skaisti (“binārie koki esot pārplūduši”), taču kā var saklausīt (šī stāsta versija taču ir latviski, te nevar izlocīties ar to, ka puika nav redzējis vārdu uzrakstītu) “gāgaru skaitītājus un joņu kamērus”? Un kā Maskavā dzīvojošs zēns var “saskarnes” vietā saklausīt “sakārni”? Jauka līdzība, taču mūsdienu zēnam otrajam vārdam būtu jābūt krietni svešākam.
    Te gan jāatzīstas, ka es nevaru ieteikt neko labāku, un vispār Ingus Josta tulkojums man šķita veiksmīgs, tikai puika brīžiem izklausījās pēc pieaugušā, kas izliekas par bērnu.
    No iepriekš nelasītajiem stāstiem man vislabāk patika “Ar sveicieniem no Virdžīnijas”, kurā var saskatīt Romeo un Džuljetas, zombiju, rasisma, kapitālisma, reliģijas un patērētājsabiedrības kritikas, determinisma un visādus citus motīvus. Nākotnes degradētajā sabiedrībā zemākās, noziedzīgās šķiras pārstāvis izmanto zinātnisko metodi, dinamītu, cirvi un nazi, lai atrisinātu mīklu, kāpēc puse sabiedrības tik ļoti alkst aprīt otras puses smadzenes.

Es būtu varējis viņu atsmadzeņot ar savu cirvi kā kuru katru citu mājsēdi. Taču šoreiz smadzeņu kāre mani nepārņēma savā varā. Es puslīdz spēju apvaldīt drebošās rokas un klabošo žokli.

    Mīklas atbilde ir nojaušama, taču ceļš līdz tai — brutāls un asprātīgs, mīklas minētājs — valdzinošs un cēls sliktais puisis.
    Man vislabāk patika stāsti, kuros saskatīju smaidu vai smīnu, un gandrīz visi no tiem jau bija lasīti. Pārējiem stāstiem, tostarp tiem, kuru centrā ir sociālas problēmas, piemēram, “Domājošas sievietes muļķu pulkam”, mazliet pietrūka asuma un pārsteiguma, lai gan, ja uz grāmatu skatītos latviešu literatūras kontekstā, tie izskatītos gana svaigi un sparīgi. Arī darbos, kas pievēršas personiskākām problēmām, nav nīkulības, pat drūmās situācijās ir kāda druska cerības. Stāstu valoda nav izpušķota un samudžināta, nedz galīgi novārtā atstāta, te ir atrasts zelta vidusceļš jeb kvalitatīva vienkāršība.
    Grāmata ir pārāk ātri izlasāma, jo lielākā daļa stāstu ir ļoti īsiņi. Tos papildina autora komentāri. Kreicbergs intervijā saka: “Daudzkārt lasītāji man teikuši, ka tieši komentāri palīdzējuši izbaudīt grāmatu.” Es pievienošos tiem, kam komentāri traucēja, izsita no ritma. Pāris manu iecienītāko rakstnieku arī mēdz komentēt savus stāstus, un viņu komentāri ir gandrīz tikpat baudāmi kā paši stāsti. Šeit starp stāstiem ir iestarpināti sausā valodā rakstīti gabaliņi, kas vai nu mēģina izskaidrot tekstu (tas ir lieki), vai arī sniedz nevajadzīgas detaļas par stāsta sarakstīšanas apstākļiem, vai pat pavēsta, ka starp latviešiem un krieviem valdot naids. Daudz labāk būtu bijis grāmatā ievietot pēcvārdu, iespējams, intervijas formā.

    Dažas citas atsauksmes pie zivīm, kas nepeld kraulā, pie Daiņa un Absolūta grāmatplauktā.

Advertisements

Posted on 02.05.2012, in Latviski and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: