Mākslinieka portrets jaunībā

James Joyce “A Portrait of the Artist as a Young Man“. Il.: Peter Maybury. London: Penguin Books, 1999 (1916). 276 lpp.

    Vienā svētdienas rītā es pamodos no sapņa, kurā biju lasījusi Džoisu vai kāds man ieteica lasīt Džoisu. Te nu jāatzīstas, ka Džoiss tāpat kā Prusts, Eko un Peļevins (jā, jā!) man šķiet autors, kam nemaz nav vērts tuvoties, jo es tāpat neko nesapratīšu. (Man ir aizdomas, ka šīs iedomas izraisījis “Rīgas Laiks”. Labi, ka Jerofejevu paguvu izlasīt, pirms šajā žurnālā tika aprakstīts viņa bezgalīgais dziļums.) Bet ja jau viņš rādās sapņos… Kas cits atlika, kā sameklēt plauktā pirms daudziem gadiem nopirkto grāmatu?
    “Mākslinieka portrets jaunībā”, protams, nav nekāds “Uliss”, un labi, ka tā. Izrādījās, ka es spēju lasīt Džoisu, lai kā nu būtu ar saprašanu, turklāt grāmata man patīk. Ne jau nu galvenais varonis, kurā, kā zināms, redzams pats autors, kas man nesimpatizē kopš tā laika, kad noskatījos filmu par viņa sievu “Nora”. Jaunā Stīvena Dedala attieksme pret viņu interesējošo jaunkundzi ir tikpat nepievilcīga kā paša Džoisa izturēšanās. Viņš meitenē grib saskatīt ideālu, nevis cilvēku.
    Bet tas būs vēlāk. Sākumā Stīvens ir maziņš, dzied bērnu dziesmiņas un pirmo reizi piedalās ģimenes Ziemsvētku mielastā, kurā izceļas tik vētrains strīds par reliģiju un politiku, ka daudz netrūkst līdz kautiņam. Pēcāk Stīvens aug lielāks, mācās katoļu internātskolās, iepazīst prostitūtas un atkarību no seksa, uz labu laiku (pirms tam dabūjis noklausīties trīs aizraujošus un izsmeļošus sprediķus par grēku un elli, par sāpēm, ciešanām un bezcerīgi novēlotu ilgošanos pēc Dieva; ir nu gan mūkiem iztēle un sadomazohistiskas noslieces) kļūst ļoti reliģiozs, bet beigās tomēr izvēlas literatūru, nevis klosteri. Viņš daudz domā, ar draugiem apcer mākslas un skaistuma būtību, un romāns lielākoties sastāv no pārspriedumiem, taustāmas darbības tur ir maz.

    Es nekalpošu tam, kam vairs neticu, kaut arī tas sevi dēvētu par manām mājām, tēvzemi vai baznīcu; un es centīšos izpausties kādā dzīves vai mākslas veidā tik brīvi un pilnīgi, cik vien būs manos spēkos, sevi aizstāvot ar vienīgajiem ieročiem, ko atļaujos izmantot, — ar klusumu, trimdu un viltu.


    Kaut gan ar jauno Dedalu man maz kopīga, bet varbūt tieši tādēļ, ieskats viņa domās un to attīstībā bija negaidīti fascinējošs. Laikam ne velti šis ir nodēvēts par 20. gs. trešo labāko angliski sacerēto romānu (tomēr interesantāks un daudzpusīgāks man tur šķiet lasītāju izveidotais saraksts). Nezinu, vai Džoiss ieviesa modi rakstīt par rakstniekiem un viņu radošajām mokām, bet viņš to noteikti ir vismaz veicinājis, par tādiem niekiem kā apziņas plūsmu, satura atspoguļošanos stāstījuma formā utt. nemaz nerunājot. Tagad tas neliekas nekas pārsteidzošs, taču pirms gandrīz simt gadiem romāns noteikti šķita neparasts.
    Atgriežoties pie saprašanas jautājuma, labi vien ir, ka nemēģināju grāmatu izmocīt tolaik, kad to iegādājos. Ar saturu es kaut kā tiktu galā, bet ar valodu — noteikti ne. Pat pirmā rindkopa ar mazulīša Stīvena bērnišķīgo “this moocow that was coming down along the road met a nicens little boy named baby tuckoo” būtu sagādājusi grūtības, kur nu vēl īrismi, jaunekļa Stīvena latīniskās sarunas, baznīcas termini un visi pārējie garie, sarežģītie vārdi, kas sarindoti garos, sarežģītos teikumos. Tagad vismaz var viegli atrast paskaidrojumus internetā, piemēram, studentiem un skolēniem izpalīdzīgajās Sparknotes.
    Džoiss ir miris jau tik sen, ka viņa darbi vairs nav aizsargāti ar autortiesībām. Grāmatu var lasīt internetā, un stāsta, ka to grasoties izdot arī latviski. Cerams, autora vārds neatbaidīs pārāk daudzus potenciālos lasītājus. Es savukārt prātoju, vai tik pie manis nestāv F. “Dubliners“, kas varētu būt vislabākā izvēle, ar ko sākt lasīt Džoisu. No “Ulisa” un “Finegana vāķa” gan joprojām domāju atturēties.

Posted on 11.05.2012, in Angliski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. 6 komentāri.

  1. Dubliniešus noteikti iesaku. Pieņemu, ka lielākā daļa autra ieceru aizsvilpa gar ausīm, tomēr jutos dikti iespaidots. Turklāt ne valoda, ne citas lietas nebūt nešķita pārspīlēti samuģītas. Vienkārši kruti, aizkustinoši un brīžiem pat smieklīgi stāsti.

    Like

  2. paldies par so. ipasi nesekojot Joyce dailradei pec tam, kad mans meginajums lasit Ulisu uzreiz pec izdosanas latviski beidzas ar fiasko (labi, man bija kadi padsmit gadi toreiz), sis parliecina, ka bus jakeras klat pamazam un soreiz originalvaloda. visu cienu tulkotajiem, bet, kad varu dodu prieksroku originaliem tekstiem – pagaidam gan tikai tris svesvalodas😉

    Like

    • Lai nu kas “Mākslinieka portretu” tulkos/ir iztulkojis/-usi, visu cieņu. Oriģināla valoda tiešām skaista.
      Padsmit gados es arī būtu spējusi izdomāt lasīt “Ulisu”, nezinu, kāpēc tā nenotika. Rezultāts noteikti būtu tāds pats kā Tev. Vispār šaubos, cik lielā mērā pēdējos Džoisa darbus var izlasīt, nezinot tās pašas svešvalodas, ko prata autors. Te un “Dubliniešos” viņš vēl tādā veidā neizvēršas, tā ka šī ieraksta mērķis patiešām ir vienkārši pateikt: nebaidieties lasīt Džoisu.
      Starp citu, par tulkojumu un oriģinālu lasīšanu es pirms pāris gadiem uzrakstīju šo to ērcīgu.

      Like

  3. Vanessa cardui

    Atmetot ideju, ka man būtu kaut kas ļoti būtisks jāsaprot, Prusta “Zudušo laiku meklējot” izlasīju labpatikā murrādama. Tas teksts man sagādāja intelekta neaptraipītu, tīru un vienkāršu, iespējams pat mazliet neķītru lasītprieku. (Jā, jā, atzīstos, ka esmu no neapzinīgajām lasītājām, kuras to dara sava prieka pēc nevis, lai novērtētu un apbrīnotu rakstnieku ģeniālās idejas. :))

    Ar Džoisu man neizdevās labas attiecības. Pielaidu klasiski muļķīgu jaunības maksimālisma kļūdu un sāku ar to, ka izlasīju “Ulisu”. Tagad zinu, ka tā darīt nevajadzēja, bet ko nu vairs.🙂

    Like

    • Izlasīji? Līdz galam? Tas man šķiet varoņdarbs (un tie, protams, bieži izrādās nejēdzīgi). Varbūt tomēr pamēģini iepazīties ar Džoisu no jauna.
      Ideju novērtēšana arī sniedz prieku, lai gan Prusta gadījumā es pat nezinu, kas tur būtu jāsaskata. Bet, ja jau Tīrons viņu tā mīl, ko tad es…

      Like

      • Vanessa cardui

        Lasīju tulkojumu un gluži varoņdarbs tas nebija. Tomēr, no šī procesa neguvu īpaši daudz prieka un sajēgas par izlasīto man bija vēl mazāk, tāpēc ar šo faktu nelepojos.🙂

        Bet visam agrāk vai vēlāk pienāk savs laiks – arī Džoisam.

        Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: