Zeltītā piezīmju grāmata

Doris Lessing “The Golden Notebook”. Cover photograph: Charles Hewitt. London: Harper Perennial, 2007 (1962). 576 + 16 lpp.

   Lūk, vēl viena grāmata, kurā eksperimentēts ar vēstījuma formu, to pielāgojot galvenā varoņa – šoreiz varones – dvēseles stāvoklim.
   Pirms gandrīz trīsarpus gadiem D. man atsūtīja e-pastu, kurā vaicāja, vai esmu lasījusi Lesingas “The Golden Notebook”. Nē, nebiju un arī bibliotēkā nebiju redzējusi. Tad nu vienu dienu saņēmu biezu jo biezu aploksni ar Lesingu. Mazliet palasīju, bet nebija īstais brīdis. Tas pienāca tikai šajā pavasarī, lielā mērā 2012. gada lasīšanas izaicinājuma dēļ.
   Manā grāmatā un arī latviešu tulkojumā, kas iznācis pa šo laiku, ir autores priekšvārds, kurš palīdz neapmaldīties garajā un komplicētajā romānā, tāpēc to nevajadzētu atstāt nelasītu. Vai zināt Hemingvejam piedēvēto domu, ka rakstniekam par savu varoni jāzina viss – kurā skolā tas gājis, kādas krāsas kreklus valkā utt.? Tikai tad viņš varot uzrakstīt ticamu stāstu, lai gan ne skola, ne krekli tur nemaz netiek pieminēti. Nu lūk, Lesinga ir uzrakstījusi īsu romānu “Brīvās sievietes” un tā autores, Annas Vulfas, piezīmes, kas parāda, kā viņa nonāk līdz romānam, – visus kreklus un skolas. Būtībā mēs redzam Annas dzīvi vairākās versijās.
   Anna, tāpat kā kādreiz Lesinga, ir ieradusies Anglijā no Āfrikas, viņa ir bijusi aktīva Komunistiskās partijas biedre, bet nu tajā vīlusies. Lai visu kārtīgi saliktu pa plauktiņiem, neļautu sevi pārņemt haosam, piezīmes viņa raksta uzreiz četrās kladēs (ņemot vērā teksta apjomu, tām jābūt milzīgām): melnā par rakstīšanu, sarkanā par politiku, dzeltenā par savām emocijām, zilā par ikdienas notikumiem. Izpētot saturu, jutos vīlusies, ka sarkanā piezīmju grāmatiņa ir tik īsa, taču sadalījums ir mānīgs. Melnajā kladē Anna atceras Dienvidāfriku, bet dzeltenajā raksta kaut ko līdzīgu romānam par sev līdzīgu sievieti. Politika, tāpat kā (ne)rakstīšana un dzimumu karojošās attiecības ir visur. Vēlme sevi sadalīt, klasificēt izrādās nepiepildāma un neveselīga, un romāns noslēdzas ar vienu – zeltīto – piezīmju grāmatu, kas pieliek punktu sašķeltībai.
   Anna regulāri apmeklē psihoterapeiti (psihoterapija un psihiska slimība ir vēl viena, tomēr mazāk spilgti izteikta pamattēma), kurai apgalvo, ka esot izlēmusi vairs nesacerēt nevienu romānu (viens viņai ir iznācis, tik veiksmīgs, ka Anna vēl gadiem ilgi var neuztraukties par naudas pelnīšanu), jo nevarot sarakstīt tādu darbu, kurā būtu tik spēcīga morāla vai intelektuāla kaisle, ka tas varētu radīt kārtību, jaunu iespēju, kā paskatīties uz fragmentētās sabiedrības dzīvi. Citādu grāmatu rakstīt viņa negrib. Gan Anna, gan viņas draudzene Mollija ir vīlušās Komunistiskajā partijā, taču nav zaudējušas tās vērtības, kuru dēļ reiz tur iestājās, un abas daudz un bieži apspriež ne tikai vīriešus, bet arī politiku un pasaules glābšanas iespējas. (Tā mēdzām darīt arī mēs ar F. un D., pirms viņas aizprecējās, ak, un kā man pietrūkst šo virtuves sarunu…)
   Bet Anna un Mollija vairs nav precējušās, viņas ir izšķīrušās un brīvas sievietes. Tiesa, visi vīrieši viņās saskata laupījumu, un pamatoti, jo viņas bez vīrieša savā dzīvē nejūtas īsti pilnvērtīgas. Anna allaž pamanās izveidot attiecības ar kādu precētu cilvēku, kas dara pāri gan viņai, gan sievai, attiecības, kuras izvēršas karā. Grāmata kādreiz esot pat dēvēta par feministu bībeli, bet ne jau tāpēc, ka galvenās varones būtu izteiktas feministes. Romāns drīzāk ir pirmsfeminisma (otrā viļņa) teksts, kas parāda, cik nepieciešami bija risināt dzimumu līdztiesības jautājumus pat progresīvās sabiedrības grupās, vienalga, pirmskara Dienvidāfrikā vai 50. gadu Anglijā. Mūsdienās šis tas tomēr ir mainījies, un “Zeltītā piezīmju grāmatiņa” ir lasāma pirmkārt kā vēsturisks romāns, bet attiecības, kuru pamatā ir savstarpēja cīņa, nekur nav pazudušas.
   Romānā attēlotais laiks ir diezgan nomācošs. Uz Annas psihi iespaidu atstāj gan komunistu medības ASV, gan atklāsme par PSRS un Čehoslovākijā notikušajām traģēdijām, gan aukstais karš ar tā bezkaislīgo atspoguļojumu laikrakstos. Viņa jūt, ka ir jārīkojas, ka arī viņa ir atbildīga, taču vairs nezina, ko īsti darīt. Tad vēl Mollijas sarežģītais dēls un bijušā vīra pašreizējā sieva alkoholiķe, mīļākie, īrnieki, vairāki darbi, kas nesniedz gandarījumu, grāmata, kuru no viņas gaida psihoterapeite, literāti, žurnālisti, partijas biedri… Nav brīnums, ka Annai iestājas krīze, ar ko viņa tomēr mēģina tikt galā.
   Lesinga spēj būt ļoti nežēlīga, attēlojot savu varoņu trūkumus un to, kam pati agrāk ticējusi, bet nu no tā ir atteikusies. Ne visam viņas rakstītajam es varēju piekrist, bieži strīdējos pretī, bet tieši tāpēc lasīt bija tik interesanti. Protams, palīdzēja arī tas, ka man šķiet saistošas visas romāna tēmas. Tomēr viegli nebija. Teksta ir daudz, tas atkārtojas dažādās versijās un ir piesātināts ar smagiem un pamatīgi apdomājamiem pārspriedumiem. Biju pierakstījusi gandrīz divdesmit citējamas vietas, dažas no tām diezgan apjomīgas, tāpēc beigās izlēmu necitēt neko.
  Grāmatu var lasīt internetā, turklāt ar vairāku lasītāju komentāriem lappušu malās un diskusiju forumu, bet to visu es izpētīšu kādu citu reizi.

Posted on 18.05.2012, in Angliski and tagged , , , , , , , , , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

  1. Izcili uzrakstīts.. es gan neteiktu, ka man bija tik viennozīmīga sajūsma ne par Lesingas darbu, ne par sieviešu attēlojumu tajā, jo man reizēm Anna sadusmoja un kaitināja tik ļoti, ka nespēju turpināt lasīt un pārtraucu uz kādu laiku. Līdz galam pagaidām neesmu sapratusi, kas tieši man “besīja”:) Iespējams, ka tevis pieminētā nevarība vīriešu priekšā un nesaudzīga attieksme pret sevi- visi vīrieši, bet jo īpaši pēdējais, amerikānis, bija izcili degradējoši.

    Like

    • Nu, es jau arī strīdējos pretī, bet mani laikam vairāk uzrunā darbi, kuru varonēs spēju saskatīt to, kas mani kaitina vai varētu kaitināt sevī, nevis “viņa bija tik garkājaina, labsirdīga un gudra un dabūja princi”. Laikam jau tā ir pragmatiska pieeja.

      Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: