Upes. Sibīrija

Евгений ГришковецРеки“. Ил. Серж Савостьянов. M.: Махаон, 2005. 191 lpp.

    Grāmata ir maza, glīta, ilustrēta ar koku lapu fotogrāfijām dažādās krāsās un, kā rakstīts pasītē, domāta plašam lasītāju lokam. Visiem tiem, kas domājuši vai varētu domāt par aizbraukšanu no dzimtās pilsētas vai palikšanu tajā, un tiem, kas izjūt ziņkāri, izdzirdot pieminam Sibīriju. Vai maz ir kāds, kas paliek ārpus šī plašā loka?
    Tā sākas ar ievadrindkopu, kurā paskaidrots, ka nav skaidrs ne autora vecums, ne tas, kurā pilsētā īsti viņš dzimis un kur dzīvo tagad, toties ir zināms, ka viņš domājis sarakstīt plašu darbu, bet beigās sanācis paīss garstāsts. Informētākam lasītājam droši vien uzreiz kļūst skaidrs, par kuru pilsētu un upi ir stāsts. Es par Griškovecu neko daudz nezināju: aktieris, dramaturgs, latviski ir iznācis romāns “Krekls”, “Rīgas Laikā” droši vien ir bijusi intervija. Varbūt tas bija viņš, kam ļoti garšoja biezpienmaizītes? Bet tas viss nav svarīgi, Griškoveca biogrāfijas faktu noskaidrošana grāmatas uztverē neko īpašu nemainīja.
    Toties varbūt tā mazumiņa dēļ, ko zināju, man īsti nepatika grāmatas valoda. Kaut kas vai nu pietrūka, vai mazliet kaitināja, līdz nospriedu, ka autors ir drīzāk stāstnieks, nevis rakstnieks, tāpēc iespējams, ka labāk būtu bijis klausīties audiogrāmatu. Bet ko nu vairs…
    Pats stāsts ir bezmaz mīlīgs. Vēstītājs atceras bērnību un jaunieša gadus, savu pilsētu un upi, sniegu un salu, dienvidos pavadītās vasaras un cieņas izpelnīšanos turieniešu acīs ar stāstiem par vēl lielāku sniegu un salu nekā patiesībā. Ik pa laikam ir smieklīgi, piemēram, kad jaunais cilvēks, aizrautīgus stāstus saklausījies, aizbrauca līdzi draugiem arheoloģijas vasaras praksē.

    Vienkārši izrādījās, ka man ne pārāk patīk nomazgāties ezerā un tūlīt pat notriepties ar pretodu ziedi (tas no rīta), dienā rakt, apmierināti papusdienot, bet pēc tam atkal rakt. Vakarā sēdēt pie ugunskura un gulēt teltī bija patīkami, taču acīmredzot visi arheologi spēlē ģitāru un dzied, turklāt viņiem ir daudz humoristisku arheologu dziesmu. Es sapratu, ka man nepatīk pie ugunskura dziedoši arheologi.

    Tādi vienkārši, jauki stāstiņi. Šis tas viņam patīk, šis tas nepatīk, bet nav nekā traģiska. Viss ir gaišs un pietiekami pazīstams, lai varētu atcerēties mazu drusciņu savas bērnības, savu upi un vectēvu. Vienlaikus neparastu, uz piedzīvojumiem vedinošu noskaņu rada apziņa, ka darbība noris Sibīrijā, lai gan autors dzīvo pilsētā, pa taigu neblandās un lāčus nesatiek. Tie viņam ir gandrīz tikpat tāli kā augstā māksla.

    Kopš pašas pirmās iepazīšanās ar lielu mūziku un lielu glezniecību man bija skaidri pavēstīts un nepārprotami uzsvērts, ka es tajā visā neko nesaprotu un ka tas nav domāts man. Lielo mākslinieku gleznas… kur es tās varēju redzēt? Tikai muzejos un gleznu galerijas, tas ir, ne jau savā pilsētā.

    Un tā viņš visu laiku mēģina saprast, kur ir robeža, kas ir mājas, kas veido Sibīriju, Krieviju un kur ir viņa vieta. Ja lasītājs grib, var padomāt līdz ar viņu. Ja ne – arī labi. Gan jau noskaņojums uzlabosies.

    “Satori” publicēts viens Griškoveca stāstiņš latviski. Komentāros ir vēl viena tulkojuma versija. Bet 12. jūlijā viņš kārtējo reizi uzstāsies Rīgā.

Posted on 22.05.2012, in Krieviski and tagged , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: