Par mīlestību un nāvi

Дина Рубина “Адам и Мирьям“. Ил. Н. Ярусова. M.: Эксмо, 2010. 414 lpp.

    Rubinai ir tik daudz grāmatu, ka, lasot viņu reizi gadā, esmu nodrošināta visam atlikušajam mūžam. Tiesa, stāsti klejo no viena krājuma uz citu, un jau šajā, otrajā manis lasītajā Rubinas grāmatā, es sastapos ar vienu vecu paziņu, kas man nemaz tik ļoti nepatika. Vai tiešām mūsdienās cilvēki tik saspringti reaģē uz ziņu, ka draugs vai radinieks ir inficējies ar HIV? Protams, ej nu sazini, cik lielā mērā stāstam piemērojams vārds “mūsdienas”, jo sarakstīšanas gads pie stāstiem nav norādīts. Žēl, es būtu gribējusi to uzzināt, īpaši dažiem stāstiem, kas varētu būt arī diezgan paveci.
    Visi “Ādamā un Mirjamā” apkopotie stāsti vēsta par mīlestību. Reizēm iedvesmojošu un vieglu, bet lielākoties tomēr ar zināmu nolemtības pieskaņu, traģismu. Grāmata sākas ar garstāstu “Высокая вода венецианцев”, kura galvenā varone uzzina, ka viņai ir vēzis, un aizlido uz Venēciju, lai brīdi pabūtu viena. Tur viņa domā gan par mīlošo vīru un meitu, gan par savu sen mirušo pusbrāli, jaunu mākslinieku, un abu nepiepildāmo mīlestību. Tas ir tipisks Rubinas stāsts, cik nu es par to varu spriest. Te ir gan mākslinieki un gleznu apcerējumi, gan skaisti aprakstītas ceļojumu ainas, kas tā vien vilina kravāt somu un doties ceļā, gan izteiksmīga valoda un emocionāli pārdzīvojumi, gan mazliet pārsālītas jūtas un ebreju ciešanas. Šoreiz varone apvainojas uz 16. gs. kartēm:

    На огромных старинных картах XVI века в Зале Щита она, конечно, искала свою страну. И нашла, и поразилась: очень точно указаны были границы владений колен, обозначены имена – Иегуда, Менаше, Дан, Реувен, Иссахар… А вся страна называлась… Палестина.
    Она долго стояла перед этой картой. Вот она, модель отношения к нам мира, думала она. Мир не может отказать нам в тех или иных деталях, подтверждающих целое, но в самом целом – упрямо, бездоказательно, тупо – отказывает.

    Lielākoties nacionālais jautājums tomēr nav svarīgs. Galvenais ir izdzīvot mīlestību, lai cik negaidīta tā atnāktu, pateikt “Несколько торопливых слов любви”. Tas nekas, ja mīļotais jāgaida gadiem ilgi, ja jūtas ar laiku izdzisīs pašas vai attiecības pārraus lidmašīnas avārija (kas grāmatā atgadās vairākas reizes). Sliktāk ir attapties, kad viss par vēlu, saprast, ka reiz esi ticis mīlēts, bet savtīgi neesi ļāvies.
    Starp pārējiem stāstiem izceļas Taškentas miliča stāstītais “Завтра, как обычно”. Mīlas līnijas tur ir vairākas, ar traģiskām beigām un cerīgu nākotni, bet interesantākā ir jaunā izmeklētāja, vientuļā tēva, ikdiena, audzinot gudrinieci māsasmeitu, šauboties par savu piemērotību amatam un nespējot to pamest, lai pārietu uz ienesīgāku un mierīgāku vietiņu, kuru vectēvs cenšas pagādāt mazdēlam tikpat cītīgi, cik vecmāmiņa – sievu. Reāliskajā stāstā gluži organiski iekļaujas varoņa ideālisms.
    Lai gan Rubina mani spēj pat nedaudz nokaitināt, viņu lasīt tomēr ir patīkami.

Advertisements

Posted on 26.05.2012, in Krieviski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: