Pikvika kluba piezīmes

Čarlzs Dikenss “Pikvika kluba piezīmes“. Tulk. Mārtiņš Kalndruva. Il. E. Skujiņš, R. Seimors un H. Brauns (Fizs). Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1961. (Charles Dickens (“Boz”). The Posthumous Papers of the Pickwick Club. 1837.) 847 lpp.

    Ja nebūtu msmarii, es Dikensu tagad nelasītu. Līdz šim mums nekādas labās attiecības nebija izveidojušās, pat par spīti manam romantiskajam priekšstatam, ka kārtīgi angļi Ziemsvētkos allaž lasa Dikensu. Ko citu lai sadara tik garās brīvdienās? Bet kas jādara, tas jādara.
    “Pikvika kluba piezīmes” ir Dikensa pirmais un vieglākais romāns. Sākumā esot bijušas Seimora karikatūras, pie kurām vajadzējis sacerēt tekstu par sporta kluba biedriem, kam ne pārāk veicas medībās, makšķerēšanā un citās brīvdabas izpriecās, lai to publicētu avīzē. Pēcāk jau Dikenss sarakstīja kārtējos turpinājumus, kuriem klāt piezīmēja ilustrācijas, tiesa, nu jau cits mākslinieks, jo Seimors izdarīja pašnāvību. Latviešu izdevums ir ar visām ilustrācijām, un misters Pikviks ar savu apaļo vēderu un pieguļošajām biksēm izskatās pēc zirnekļa. Šeit redzamajā zīmējumā attēlots viņa lieliskais sulainis Sems Vellers ar tēvu.
    Pikviks, viņš arī Pikvika kluba prezidents, ir padzīvojis džentlmenis, kas savlaik sapelnījis gana daudz naudas, lai tagad nodarbotos ar zinātniskiem pētījumiem, piemēram, par kazragiem Hempstedas dīķu avotos, ar savu teoriju satraucot visu zinātnes pasauli. Kopā ar trim draugiem viņš dodas lauka pētījumos, apceļojot Angliju ar pasažieru karietēm un nokļūstot dažādās bīstamās, smieklīgās, romantiskās un kutelīgās situācijās, daudz apēdot, vēl vairāk izdzerot un kādu laiku pasēžot parādnieku cietumā.
    Sākumā jociņi un varoņi ir diezgan sekli. “Te ir pārspīlēti raksturi un situācijas, katrs nieciņš pataisīts tik smieklīgs, ka tur neviena nopietna vilciena vairs nevar atrast.” (Citāts no R. Egles un A. Upīša grāmatas “Pasaules rakstniecības vēsture”.) Pikvika aizraušanos ar zinātni jau pieminēju. Padzīvojušais misters Tapmens ir liels siržu lauzējs, Vinklam ir izcili panākumi jebkurā sporta veidā (izņemot tās reizes, kad šaut, jāt vai slidot sanāk visu acu priekšā), un runā, ka Snodgrass esot brīnišķīgs dzejnieks. Ar to visu tad nu viņi arī nodarbojas. Jaunkundzes spiedz, vecmeitas un atraitnes ģībst, zirgi apgāž karieti, un skrotis lido garām putniem. Pikviks, kā jau filozofs, izsaka apbrīnojami trāpīgas un dziļdomīgas piezīmes.
    Vēlāk Pikviks dabū sev par sulaini jau pieminēto kokneju Semu, kurš no tēva ir mantojis daudz dzīves gudrības, ko allaž izsaka skaļi tādos teicienos kā “nost ar melankāliju, kā teica zēns, kad nomira viņa skolotāja”. Sems grāmatu atdzīvina. Sākumā Dikenss Pikviku tikai izsmej, taču ar laiku tēlā parādās siltums, laba sirds, un misters Pikviks tiešām izrādās omulīgs večuks, kas spēj savaldzināt apkārtējos neatkarīgi no tā, vai tie ir dzirdējuši par viņa slavenajiem darbiem.
    Sadzīves jociņi, cerēšanās, lielīšanās un krāpšanās nekur nepazūd, taču tos papildina satīra par reliģiju, politiku, žurnālistiku un tieslietu sistēmu.

    Abu kandidātu runas, lai arī atšķirīgas pēc visiem citiem viedokļiem, saturēja visskaistāko uzslavu Ītensvilas vēlētāju nopelniem un izcilajām īpašībām. Ikviens no abiem izsacīja domas, ka nekad uz zemes neesot dzīvojuši patriotiskāki, neatkarīgāki, izglītotāki, cēlsirdīgāki un nesavtīgāki cilvēki kā tie, kas apsolījuši balsot tieši par viņu; abi neskaidri izsacīja aizdomas, ka pretējās puses vēlētājiem esot zināmas cūciskas un neglītas vājības, kas darot tos nepiemērotus svarīgo pienākumu izpildīšanai, uz ko tie aicināti. Fizkins izteica gatavību darīt visu, ko no viņa gribēšot, Slamkijs — apņēmību nedarīt nekā, ko no viņa prasīšot.

    Pēcvārda vai priekšvārda grāmatā nav, toties ir komentāri, kuros norādīts, cik ļoti Dikensa zīmētās ainas atbilst īstenībai (droši vien, jo vismaz priekšvēlēšanu kampaņās nekas daudz nav mainījies) un, kas ir krietni noderīgāk, izskaidrots, ar ko nodarbojās visi pieminētie solisitori, proktori, seržanti un koroneri. Kad saņemšos “Saltajam namam”, vismaz kaut ko zināšu, kaut gan jāatzīst, ka man tā sistēma ir par sarežģītu, lai to izprastu jau pirmajā reizē.
    Vecuma pieskaņa, protams, ir jūtama, taču “Pikvika klubs” izrādījās smieklīgāks, nekā biju gaidījusi, un astoņsimt lappuses mani ne tikai nepiebeidza, bet pat pagāja gluži nemanot. Domāju, ka šī ir laba izvēle, lai iepazītos ar Dikensu: tā ir gan viegli lasāma, gan sagatavo turpmākajām smagajām tēmām. Bāreņi grāmatā ir, tāpat kā spoku stāsti (skat. filmiņu) un dažs labs sentimentāls pastāsts ar morāli.

    Kā jau teicu, Sems savu dzīves gudrību mantojis no tēva. Lai tad nu tēvs arī ko pasaka:

    Ja tev kādreiz būs pāri piecdesmit un tu sagribēsies kādu apprecēt — vienalga, ko, — tad tūliņās ieslēdzies savā istabā, ja tev tāda būs, un uz vietas indējies nost. Pakārties ir prasti, tāpēc par to nav ko runāt. Indējies nost, Semivel, mans dēls, indējies nost, un vēlāk tu par to būsi priecīgs.

    Grāmatu var lasīt internetā angliski un, ja pameklē, arī citās valodās.

Advertisements

Posted on 31.05.2012, in Latviski and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

  1. O, forši 🙂 Nebija pārāk daudz un gari apraksti?

    Like

  2. Šī nu ir grāmata, kas man ir bijusi pieejama no pašas bērnības, bet nekad nav lasīta. Pat ne atšķirta. Pēc tava apraksta gandrīz vai sagribējās izlasīt.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: