Netiks viņas uz Maskavu

Антон Чехов “Сочинения. 12-13.” M.: Наука, 1978. 400 + 526 lpp.

    Reiz sensenos laikos mēs ar E. braucām uz Kauņu skatīties teātri. “Trīs māsas”. Tas bija garš brauciens, no kura man atmiņā palicis viss kas — naksnīgais aukstums, sniegotie meži ceļa malā, stopošana un policists, kas parādīja, uz kuru pusi ir Kauņa, vilcienā satiktais konservatorijas students vai varbūt absolvents, kas nevarēja ciest sutartīnes, nopirkto grāmatu kaudzīte, teātra tualete, kas satriecoši atgādināja stacijas labierīcības, jo nekā vairāk par caurumu grīdā tur nebija, — tikai ne pati izrāde. Starp Viļņu un Kauņu man palika slikti, un lielāko daļu izrādes pavadīju jau pieminētajā vietā. Tomēr kopš tā laika Meteņi man saistās ar pankūkām un Masļeņicu, un šogad uzradās vēlme lugu pārlasīt.
    Kopoto rakstu sējumā, patiesībā divos, kas apvienoti vienos vākos, ir ne tikai lugas, bet arī to varianti un plašas piezīmes gan par teksta rašanās vēsturi, cenzūras un režisoru ierosinātajām un paša Čehova veiktajām izmaiņām, gan par lugu iestudējumiem, kritiķu un skatītāju atsauksmēm. Mazliet dīvaini tagad izklausās tālaika ekspertu apgalvojumi, ka Čehovs esot neveiksmīgs dramaturgs, viņa lugas — garlaicīgas un nesaprotamas, un skatuvei nepiemērotas, bez darbības. Nemaz nav jāiet uz teātri, lai tas šķistu smieklīgi. Kaut gan Čehovs pats uzskatīja, ka viņa lugas lasot nevar uztvert pilnībā, tās jāredz aktieru atveidojumā, viņa skumīgie varoņi uzrunā arī no grāmatas lappusēm, un viņus nodarbina nepārprotami mūsdienīgas problēmas, piemēram, mežu izciršana.
    Vai tās pašas trīs māsas. Viņas dzīvo mazā pilsētelē un nemitīgi atceras Maskavu, sapņo par to, kā reiz turp atkal aizbrauks un atkal būs laimīgas, atkal dzīvos īstu, piepildītu dzīvi. Tikmēr brāļa sieva, kas nesapņo, bet rīkojas, izstumj māsas no pašu mājas, un šeit, kur nav Maskava, viņām paliek aizvien mazāk un mazāk prieka, ir tikai nogurums, sāpoša galva un aizvien rūkoša cerība, ka nākotnē viņas gaida Maskava. Varētu šķist, ka varones var kaitināt, likties neizlēmīgas vai slinkas, jo kas gan tur ko neaizbraukt uz to sasodīto pilsētu, bet tā nav. Ir skaidri jaušams, ka viņas, jaukas, gudras un smalkjūtīgas, būtu cienīgas piepildīt savus sapņus, bet dzīve ir tāda, ka tas nav lemts.
    Starp citu, šai gadījumā es drīzāk piekrītu pirmspadomju kritiķiem, kas uzsvēra skumjo un bezcerīgo noskaņu, nevis rakstu komentāru autoram, kurš lugā saskatījis vairāk optimisma, jo beigās māsas tomēr aizbrauc prom, lai gan ne uz Maskavu. Jo ko gan dod darbs sabiedrības labā un maize, ja tev nemūžam nedabūt to vienīgo, ko patiesi vēlies?

    Tiesa, tās nav skumjas, kuru dēļ griezt vēnas, tās ir skumjas, ar kurām dzīvot tālāk.
    Čehova lugas un citus darbus var lasīt internetā.

Advertisements

Posted on 14.06.2012, in Krieviski and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

  1. ko lai es saku no Čehova lasījis šķiet neesmu ne ko. Varbūt tikai tik daudz cik viņa teksti bija iekļauti padomjlaiku krievu valodas mācības grāmatās. Lugas gan pa TV esmu paŗis redzējis pa TV vēl PSRS laikos.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: