Skriešana

Anja Švālenberga “Skriešana: Soli pa solim pretī panākumiem“. Tulk. Linda Hauka, il. Laura Ahmane. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Anja Schwalenberg. Laufen. Schritt für Schritt in Form. 2007.) 80 lpp.

    Spriežot pēc pirmās lappuses, grāmatiņa ir domāta cilvēkiem, kas skriet patiesībā negrib, taču jūtas spiesti to darīt, jo kolēģi un draugi skrien, un kur nu vēl visiem zināmās veselības priekšrocības… Tad nu Anja mēģina motivēt negribīgo skrējēju un izstāstīt viņam vai drīzāk viņai dažas pamatlietas. Stimulējošo domu vidū jau otrajā teksta lappusē pavīd maratons, kas būtu pareizākais mērķis, ja “varētu sasniegt arī nedaudz vairāk”. Man tas liekas stipri pārspīlēti — vispirms taču vajadzētu pārliecināties, ka nav jāmirst jau pēc piecām minūtēm, un noskaidrot, vai cilvēkam vispār patīk skriet, vai patīk sacensības un vai nepietiek ar pieciem vai desmit kilometriem. Protams, varu iztēloties, ka ir ļaudis, kas nopērk sporta kurpes tikai tāpēc, lai varētu atķeksēt darāmo lietu sarakstā, ka ir noskrējuši 42,195 km, bet vai tas būtu vēl jāveicina?
    Mani grāmata galīgi nemotivētu. Protams, labi, ka “nav nepieciešamas dārgi apmaksātas trenera stundas kā tenisā vai golfā”, taču tas mani pārliecinātu tādā gadījumā, ja es sēdētu un prātotu: golfs vai skriešana? Varbūt labāk nopirkt jahtu? Koncentrēšanās spēju un atmiņas uzlabojumi un ķermeņa atjaunošanās šķiet daudz vilinošāka, bet turpat blakus piesolītā asinsspiediena pazemināšanās man galīgi nav vajadzīga. Piespraust pie virtuves durvīm treniņu dienasgrāmatu, lai uzreiz varētu redzēt, kā nav izpildīts plānotais, — nu paldies, es taču gribēju kaut ko patīkamu! Atgādināšu, ka šī joprojām ir pamatojuma un motivācijas nodaļa, līdz pirmajam skrējienam autore vēl nav tikusi.
    “Praktiskā daļa”, kas veltīta pareizam treniņam, ir labāka. Tajā ne reizi vien tiek atkārtots: skrieniet lēni! “Ja šķiet, ka tikpat labi varētu kustēties uz priekšu arī ejot, tad šis ir tieši pareizais temps.” Šo norādījumu nemaz nav tik viegli ievērot, īpaši, ja blakus nav trenera, garām skrien krietni pieredzējušāki ļaudis vai pārsteigtas piezīmes izsaka makšķernieki un citi dīkdieņi.
    Autore parunā arī par pulsometra, kas grāmatā tiek saukts par “sirdsdarbības frekvences mērītāju ar krūšu jostu”, noderīgumu, par apavu un apģērba izvēli, par to, ka karstā laikā ideāls esot dzēriens, kas sastāv no trešdaļas ābolu sulas (tā regulējot elektrolītu līdzsvaru) un divām trešdaļām minerālūdens, par skriešanas tehniku un stiepšanās vingrinājumiem, un traumām (ja ir muskuļšķiedru plīsums, jādodas pie ārsta, ja muskuļa fascijas plīsums — bez ārsta var iztikt; cerams, mākat tos atšķirt). Tikai grāmatiņa ir tik īsa, ka viss tiek aplūkots virspusēji.
    Par vingrinājumiem man sevišķa sāpe. Grāmatā vai ik lappusē ir krāsains attēls, glītas bildītes ar jaunām, slaidām, iedegušām sievietēm, kas labi izskatās un ir tērptas sporta drānās. Tekstu tās nepapildina. Tā kā tulkotāja, šķiet, ir uzcītīgi atveidojusi visus oriģināla vārdus, neraizējoties par labskanīgumu un teksta vieglu uztveri (pulsometram “raidītājs ir josta, kas tiek apsieta ap krūškurvi; uztvērējs atgādina pulksteni, ko nēsā uz rokas locītavas”, un tas maksājot no 15 līdz 90 latiem, hmm…), vingrojumu apraksti ir grūti saprotami. “Celis atrodas perpendikulāri virs pēdas locītavas”. Un blakus fotogrāfija ar plati smaidošu meiteni, kas guļ uz paklājiņa. “Viena kāja izstiepta taisni uz priekšu, otra pārlikta tai šķērsām pāri tā, lai saliektās kājas pēda atrodas nedaudz lejpus izstieptās kājas celim. Tad saliekto kāju virziet ar labo elkoni pie ķermeņa…” Tātad vienalga, kura kāja saliekta, tā jāpiespiež ar labo roku? Tomēr šo vingrinājumu vismaz var aplūkot arī attēlā, ja vien ienāk prātā tam uzmest acis.
    Grāmata beidzas ar īsu nodaļu par uzturu, un tā neko nepasaka. “Gaļu aizvietojiet ar zivīm.” Jā, kā tad. Treknajā sierā, kūkās un sviestmaizēs no baltajiem miltiem ar remulādes mērci vai majonēzi ir slēptie tauki. Olbaltumvielas ir tā sauktie proteīni.
    Ja patiešām maz kas zināms par skriešanu, šis tas derīgs grāmatā atradīsies, un dažas gudrības nekad nav par ļaunu atkārtot vēl kādu reizi, taču nesaprotu, ar ko tā izpelnījās godu tikt tulkota. Latvijā noteikti ir cilvēki, kas varētu uzrakstīt labāku rokasgrāmatu iesācējiem. Turklāt šī jau ir novecojusi. Kurpes pērkot, iesaka uz veikalu paņemt līdzi veco pāri, lai pārdevējs varētu redzēt, kā veidojas nodilums, taču nepiemin iespēju veikalā nofilmēt skrējēja gaitu, lai varētu piemeklēt piemērotāko modeli. Ir pieminēts, ka skriešanas partneri var atrast internetā, un, gods kam gods, uzrādītas arī dažas Latvijas interneta vietnes, kur atrast domubiedrus, tostarp Sigņa noskrien.lv un Siguldas kalnu maratona “neparastie un nogurdinošie skrējieni”, taču ne vārda par Endomondo un citām iespējām noskrieto uzskaitīt internetā.
    Jo galvenais, kā zināms, ir noskriet.

P.S. Aizmirsu pieminēt grāmatā sniegto padomu, kas man patika visvairāk: korpulentiem cilvēkiem trekno zemesriekstu vietā jāēd sālsstandziņas.

Advertisements

Posted on 24.06.2012, in Latviski and tagged , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

  1. Jā, zemesriekstu ēšana Latvijā ir īsta sērga! Tikpat labi varēja pateikt, ka treknās un neveselīgās suņu gaļas vietā, labāk būtu ēst žurku gaļu.

    Like

  2. es skali smejos virtuve agra rita stunda un ipasi par pedejo teikumu – ho ho ho – salsstandzinas – ja, ta viniem tas sals noteikti palidzes taukus skidinat 🙂 laikam jau si no arvalstim adapteto padomu un gudribu gramatu tulkosanas serga nekad nebeigsies – savukart pasmaju sportosanas meistariem diez vai ir brivais laiks rakstit (jaraujas n-tajos darbos noteikti par grasiem) un ari honorari par tadu vietejas izcelsmes un piemerotu padomu gramatu noteikti nav nekadi spidosie… zel, tiesam zel…jo, tas pats pieminetais teniss Latvija, salidzinot, piemeram ar Belgiju, nav nemaz tik loti dargs prieks – un to izmeginat (kaut vai ar aizlienetu raketi un “nepareiziem” apaviem un bez svarciniem iesaku katrai (un katram), ar sveicienm no +40, SigneM

    Like

    • Samaksa galīgi nav spīdoša, šīs izdevniecības direktore nesen publiski atklāja, ka mācību materiālu autori saņemot mazāk nekā apsardze un semināri:
      “Ja mācību grāmata vairumtirdzniecībā maksā vienu latu, šo cenu veidojošais sadalījums ir šāds: PVN – Ls 0,11, autoratlīdzība – Ls 0,13, tipogrāfijas izmaksas, papīrs un citi poligrāfijas materiāli – Ls 0,23, darbinieku izmaksas (algas, nodokļi, apdrošināšana) – Ls 0,29, saimnieciskās darbības izmaksas (reklāma, noma, apsardze, transports, telekomunikācijas pakalpojumi, pasts, inkasācija, semināri u. tml.) – Ls 0,16, amortizācijas izmaksas – Ls 0,06. Peļņa sanāk Ls 0,02. Šim vienam latam jāpieskaita tirdzniecības piecenojums, kas dažādos Latvijas veikalos ir atšķirīgs.Zvaigznes grāmatnīcās tas ir 20%.”
      Man šis sadalījums nešķiet taisnīgs. Bet tulkotajām grāmatām tikpat jāmaksā gan autoratlīdzība, gan vēl tulkotājam honorārs.
      Teniss šķiet pārāk ātrs, man nav tik labas reakcijas. Tad jau drīzāk golfu varētu kādreiz pamēģināt.
      Žurku gaļa esot tīri laba, un ja vēl (treknā) krējuma mērcē…

      Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: