Kapenes

Keita Mosa “Kapenes“. Tulk. Silvija Brice. Il. Māris Sīmansons. Rīga: Zvaigzne ABC, 2009. (Kate Mosse. Sepulchre. 2007.) 640 lpp.

    Keita Mosa ir piemērs tam, kā nopietna rakstniece nolemj iemācīties bestselleru kodus un sākt rakstīt pieprasītas grāmatas. Viņas pirmais plašai publikai domātais romāns “Labirints” man ne īsti patika, ne nepatika, taču ar to pietika, lai palasītu vēl kādu mistisko piedzīvojumu romānu par Francijas dienvidiem jeb oksitāņu zemi. Ak vai! Vai nu ar kodiem kaut kas nav kārtībā, vai ar mani, taču trešo grāmatu lasīt man vairs nekārojas, lai gan tur ir spoki. Patiesībā arī šīs vietā būtu pieticis ar Džona Kreisa īso versiju.
    Mosa vēlreiz izmanto “Labirinta” shēmu: ir divas jaunas sievietes, viena senos laikos, otra mūsdienās, un viņu dzīvesstāsti izrādās savstarpēji savijušies, kā to noskaidro mūsu laikabiedre. Abas ir glītas, labas un varonīgi cīnās ar ļaunumu. “Labirintā” vēsturiskā daļa norisinājās 13. gs. sākumā, “Kapenēs” esam tikuši jau līdz 1891. gada rudenim. Tad jauniņā Leonija Vernjē kopā ar brāli Anatolu pamet māti, Parīzi un Anatola vajātājus un aizbrauc pie attālas radinieces Izoldes, kas dzīvo sliktas slavas apdvestā muižā Karkasonas tuvumā. Muižas teritorijā ir vestgotu kapenes un taro kārtis, ar kurām var izsaukt pašu dēmonu Asmodeju, kas Visu svēto dienas priekšvakarā arī tiek izdarīts.
    Savukārt 2007. gada oktobrī amerikāniete Meredita atbrauc uz Eiropu, lai pabeigtu Kloda Debisī biogrāfiju un mēģinātu noskaidrot, kas ir bijuši viņas senči, jo senā fotogrāfijā redzams kāds franču kareivis, kas varētu būt Mereditas vectēvs. (Starp citu, Bricei pienākas cepumiņš, jo grāmatā runāts par adoptētās Mereditas miesīgo, nevis bioloģisko māti.) Debisī bijis Vernjē kaimiņš un draugs. Meredita/Mosa mazliet paklačojas par komponista sievietēm un slavas iegūšanas brīdi, taču vispār es biju gaidījusi, ka viņam tiks atvēlēts daudz vairāk vietas.
    Autore labāk parunā par taro kārtīm, rindkopām no vietas aprakstot to izcelsmi un ļaujot noklausīties diezgan garlaicīgu zīlēšanas seansu, kurā kāršu nozīmes skaidrojumi ir kā no grāmatas, taču pietrūkst to mistiskas kopā savilkšanas, pārpasaulīgas jēgas saskatīšanas, ā, atcerējos, kā to sauc: saslēgšanās ar kāršu egregoru. Ja jau mistika un ezotērika, tad Jaunais laikmets un ņūeidžisti, nevis New Age mūzikas cienītāja, kas aicina apmeklēt zīlnieci (varbūt; oriģinālu tak neesmu lasījusi un esmu gatava atsaukt savus vārdus, ja arī tur pieminēta mūzika).

    “Labirintā” Karkasona bija attēlota tik spilgti, ka radās vēlēšanās turp doties. “Kapenēs” visuzskatāmāk aprakstīti 19. gs. beigu tērpi ar visām podziņām un pērlītēm, vietas garu es šoreiz nesajutu, un stāsta varoņi sirdij līdzpārdzīvojumā sažņaugties nelika un atmiņā neiespiedās. Neizteiksmīgi bija ne tikai abi mīlētāju pāri (Meredita vispār satika vienu atbilstoša vecuma utt. vīrieti, un skaidrs, ka viņi samīlējās; būtu bijis kaut vēl viens vai divi potenciāli kandidāti, kaut viesmīlim būtu dots vārds un vēl pusrindkopa teksta…) un cēlā jaunava, bet arī briesmīgais ļaundaris, sadists kopš bērna kājas vai vismaz kopš pirmā prostitūtas apmeklējuma 14 gadu vecumā, toties bagāts, dižciltīgs un sasodīti seksuāli pievilcīgs par spīti nez kuras stadijas sifilisam, kas jau pūdē viņa miesu (es atkal nezinu, bet vai tad nesmird?).
    Tā nu vissaspringtākais un šausminošākais brīdis izrādījās pašā grāmatas sākumā aprakstītā operas izrāde. Franču patrioti pret vāciešiem, proti, Vāgneru.

    — Un jāatzīstas, — Leonija, mazliet pietvīkusi, turpināja, — ka daudz kas no jaunākās literatūras man liekas gaužām apnicīgs. Lapu pēc lapas tikai idejas, smalki noslīpētas frāzes un gudras domas, bet nekas nenotiek!

    Angliski lasīt un noklausīties grāmatas fragmentu var šeit.

Advertisements

Posted on 18.07.2012, in Latviski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Lai gan “Labirints” nepavisam nav sliktākais bestsellers, ko sanācis lasīt, tomēr tā sižets kopumā bija tik dumjš, ka Keitu Mosu uzreiz pēc tā izsvītroju no lasāmo autoru sarakstiem. 🙂

    Like

    • Vēsturiskā daļa “Labirintā” man pat tīri labi patika, tāpēc cerēju, ka arī te būs kas piesaistošs. Nu, lasīt, protams, varēja, teikumi paplašināti, vārdu krājums piedienīgs (tas, ka francūžu sarunās iesprausts pa franciskam vārdam vai teikumam, gan var kaitināt), atpakaļ nav jāattulko, lai saprastu, kas tur domāts, bet sižets vēl dumjāks un tēli plakani.

      Like

  2. Viduslaiku sadaļa “Labirintā” man, protams, arī likās interesanta, bet ar to vien bija par maz, lai saglabtu šo grāmatu. Laikam jau vecums, bet es drīzāk ar lielāku patiku lasītu vienkāršus vēsturiskus stāstus par tiem oksitāņiem nekā šitādu miksli.

    Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Keita Mosa “Kapenes” (2009) « burtkoki

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: