Atrast mājas

Isabel Huggan “Belonging: Home Away from Home”. Photo: Isabel Huggan. Toronto: Vintage Canada, 2004 (2003). 337 lpp.

    Palielā grāmatnīcā droši vien varētu atvēlēt veselu plauktu grāmatām, kurās aprakstīts, kā cilvēki no aukstākām zemēm pārceļas dzīvot uz Eiropas dienvidrietumiem. Nez, vai tur maz vēl ir saglabājušies iedzimtie? Lai nu kā, “Belonging” iederētos šajā plauktā, tomēr nebūtu tipiskākā pārstāve, jo autore (kā pieklājas izrunāt viņas uzvārdu? Hugana?) ir sarakstījusi nevis praktiski izmantojamu stāstu par pārvākšanos uz Francijas dienvidiem, bet gan eseju krājumu, kurā pēta savu māju izjūtu dažādos laikos un vietās. Grāmata ir rimta un diezgan sentimentāla, tomēr autore nenoliedzami ir inteliģenta un labvēlīgi noskaņota, tāpēc esejas es noteikti kādreiz varētu arī pārlasīt, varbūt pat vairākas reizes, turklāt tuvāk vecumdienām tās man droši vien patiktu vēl vairāk. Ja tā padomā, varbūt esejas vispār ir pārlasīšanai piemērotāks žanrs nekā stāsti vai romāni.
    Tātad autore ir kanādiešu rakstniece, kas vīra darba dēļ ir diezgan garus garus gadus nodzīvojusi ārzemēs: Kenijā, Filipīnās, Francijā. Pēdējā valstī viņas vīru pēkšņi pārņēma piederības sajūta, un tā nu viņi tur nopirka māju, kurā pavadīt vecumdienas. Huganai grāmatas sarakstīšanas laikā ir ap sešdesmit, Francijā, kas nepavisam nav viņas sapņu zeme, jo autores mīļākā vieta uz šīs zemes ir Tasmānija, viņa ir pavadījusi jau zināmu laiciņu. Starp citu, viņa tur dzīvo joprojām, nu jau kā atraitne, un rakstnieki un citi radoši cilvēki pie viņas var dabūt istabu, vakariņas un iespēju netraucēti pastrādāt. Foto un sīkāka informācija šeit.
    Skaisti, vai ne? Grāmatā attēlu nav, toties ir aprakstīta gan olīvkoku stādīšana, gan plūdi, kad mazā, mierīgā upīte pēkšņi kļuva liela, izgāja no krastiem un aiznesa sev līdzi rūpīgi iekoptos dārzus. Hugana mēģina iedzīvoties jaunajā vietā, sarast ar dabu, saprast cilvēkus un atceras bērnības mājas un minerālu kolekciju, mammas medmāsas uzsvārča perlamutra pogas, ko viņa joprojām glabā kastītē kā dārgumu. Viņa aizprātojas līdz jautājumam, cik daudz viņas atmiņās par mammu ir patiesības, jo abām ar māsu ir katrai sava versija par māti, un secina, ka mamma fotogrāfijā ar katru gadu kļūst arvien jaunāka un nu ar viņu būtu ļoti interesanti parunāties kā ar draudzeni, uzzināt, ko viņa īsti domā.
    Hugana apcer ne tikai jautājumu, kas ir mājas, kā tās radīt, bet arī rakstīšanas procesu, to, kā domas un iespaidi uzkrājas, kā piedzīvotais pārveidojas literatūrā. Viņa citē kāda kolēģa teikto, ka stāstā galvenais ir nevis sižets, bet gan cilvēki. Grāmatu noslēdz trīs stāsti, kas to uzskatāmi parāda. Cilvēki Huganu tiešām interesē, viņa grib tos saprast un palīdzēt, nevienā brīdī neaizrunājoties līdz tam, ka viņa būtu labāka par vietējiem iedzīvotājiem, kaut arī mājas remonts ievelkas jo ilgi.
    Maize, siers un vīns, protams, ir pieminēti, taču ar gastronomiskiem aprakstiem Hugana neaizraujas. Par gatavošanu un ēšanu viņa vairāk pastāsta šeit, tur var arī aplūkot, kā autore izskatās ar pannu rokā. Grāmatā viņa vairāk runā par valodu, ko grūti iemācīties, un iesaka sākt ar koku, puķu un putnu nosaukumiem. Kas tās par mājām, ja nezini, kas te aug?

Posted on 26.07.2012, in Angliski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: