Augusts

    Jūlijā es lasīju visu ko, tikai ne iepriekš iecerētās grāmatas, toties augustā esmu rātni izlasījusi gandrīz visu, kas bija savākts vienkopus uz bildēšanos. Tikai viena grāmata izrādījās nekur liekama, un kādu citu es vēl lēnītēm lasu. Pēc patukšā augusta sākuma kaut kas notika — varbūt atnāca ziema — un es izlasīju veselu duci grāmatu. Četrus kriminālromānus un vienu trilleri, tas arī daudz ko izskaidro. Elisas Pītersas darbi bija ļoti mīlīgi, par tiem es, cerams, nākamnedēļ uzrakstīšu, tāpat arī par viskrutāko grāmatu, Pola Broksa “Into the Silent Land”. Pāris rindkopas ir uzmestas ir par vienu, ir par otru, ir par vēl dažām. Ar rakstu darbu pabeigšanu gan man neveicās.
    Krimiķi un poēma bija vienīgā daiļliteratūra, pārējās bija atmiņu, vēstures, eseju un populārzinātniskas grāmatas. Bija jauki. Amerikāņi, angliete, latviete, lietuvietis, polis, francūzis. Trīs dāmas un astoņi kungi.
    Septembrī es pēc ilgiem laikiem gribētu atcerēties, ka ir dzejas dienas. Dīvainajos padsmitnieces gados dzejoļus lasīju diezgan daudz. Pat neatceros, kad pārtraucu. Kad jaunie dzejnieki kļuva jaunāki par mani? Kad sāku nopietni lasīt angliski? Lai nu kā, šomēnes būs dzeja, tiesa, varbūt nepavisam ne tā, kas kaudzītē. Vasaras “Latvju Tekstos” kādā recenzijā bija ierakstīts, ka tā esot dzeja lasītājiem, nevis kritiķiem, tad nu es ar’ meklēšu ko līdzīgu.
    Lai katram pa dzejolim! Lūk, ko sarakstījusi Kolumbijā dzimusī amerikāņu dzejniece Ruta Goringa (Ruth Goring):

Pēc tevis

Nu tu esi projām, un es
noslauku no galda mango sulu
saloku saburzījušos stāstus

Uz palodzes trīs kartupeļi
guļ, laizdami saknes
no miega pilnajām acīm

Es sapņoju, ka dodos ceļā,
bet mani apstādina mēness,
iemetot spogulī zibošas monētas

Taka, kur gājām, ir dzejoļiem
piemētāta, visas manas drānas
notrieptas taviem smiekliem

    Oriģināls atrodams šeit. Internetā ir arī Kolumbijas dzejoļi, piemēram, žurnālā “The Externalist” (pdf fails).
    (Ar šo dzejoli es paspēlējos pirms gadiem trim, jo man ļoti patika pēdējais pants. Tagad uzmeklēju tulkojumu un nejutos apmierināta, lai gan grūti pateikt, vai ātrumā izdarītie labojumi patiešām ir uzlabojumi. Sākotnējais variants skanēja tā:
Nu tu esi prom, un es / noslauku no galda mango sulu / saloku saburzījušos stāstus
Uz palodzes trīs kartupeļi / izlaiž savas saknes / no aizmigušajām acīm
Es sapņoju, ka sāku ceļot / bet mani apstādina mēness, / iemetot spogulī spožas monētas
Taka, kur gājām, ir dzejoļu / piemētāta, visas manas drānas / notrieptas taviem smiekliem.)
    Starp citu, rīt pasniegs Hugo balvu. Tie, kam naktīs nenāk miegs, ceremoniju varēs vērot tiešraidē internetā.

Posted on 01.09.2012, in Kas cits and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. 13 komentāri.

  1. Interesanta tā dzejas tulkošana, tā var būt tik subjektīva; es tulkotu vēl citādāk.
    O, tev ir Baieta kaudzīte, par to gan, lūdzu, uzraksti🙂

    Like

    • Uzraksti savu variantu dzejolim!

      Like

      • Nē, nu kur gan mēs tā nonāksim🙂 Es gan nezinu dzejas teoriju, droši vien ir kāds pantmērs, kas jāietur.
        Kad esi prom, es noslauku
        mango sulu no galda
        un saloku cilātos stāstus.
        Trīs tupeņi, sēžot uz palodzes,
        laiž saknes
        no miegainām acīm.
        Es sapņoju – sāku ceļot,
        bet stāju, jo spogulis met man sejā
        mēness vizošo naudu.
        Dzejoļiem klāta taka,
        kur gājām, un drēbes
        notrieptas tavos smieklos.

        Like

        • “Vizošā nauda” ir jaukāk. Es vienbrīd prātoju par “monētu sauju”, bet tai pietrūka gaismas.

          Like

        • Un vispār, ja tā būtu proza, es tik saldi romantisku tekstu nespētu sagremot, bet dzejolis man liekas skaists.

          Like

          • Dzejoļi jau tāds romantikas pieskāriens, nav obligāti visam saldā zupā gremdēties.
            A es tikai tagad sapratu, ka kartupeļi ir domāti kā vnk guloši objekti, kaut kā iedomājos ka viņai tie iestādīti kā sīpoli burciņā uz palodzes. Likās – dīvaina amerikāniete🙂 audzē kartupeļus virtuvē. Nē, nu dzeja, ko padarīsi.

            Like

  2. Ar dzejas uztveri man galīgi neiet.🙂

    Tiku līdz otrajam pantam un sāku domāt, kādi botāniski neadekvāti kartupeļi dzejniecei gadījušies. Kartupeļa bumbulis kā jau vasas pārveidne saknes veidot principā nevar, bet no tā acīm attīstās tikai veģetatīvie pumpuri, kurus tautā sauc par asniem. Tad neviļus vizualizēju apdzejotos bumbuļus, kuriem no acīm asnu vietā nāk lekni spalvainu sakņu kušķi (kartupeļiem, kā zināms, ir kārtīgas bārkšsaknes). Tas kaut kā dzejoli nepadarīja labāku. Tāpat arī doma par to, kāpēc tupeņi apzināti nolikti tādā gaišā vietā uz palodzes – tak solanīns veidojas, paliek rūgti un indīgi, pārtikā nederīgi. Ja nu vienīgi autore plānojusi tos stādīt un nolikusi, lai jarovizējas. Bet tad ir jautājums, kāpēc tikai trīs? Tur tak nekāda raža nebūs.😀

    Bet tā būtu bijis tik jauks dzejolis.🙂

    Like

    • Kā redzams, autorei bijušas bohēmiskas attiecības: stāsti saburzīti, kleita notriepta, sula izlieta, dzejoļi un kartupeļi izmētāti. Jauki.🙂
      (Par asniem es, protams, domāju, taču, ja nevizualizē, sakņu dzīšana un saasnošana tomēr ir divas atšķirīgas norises, un saknes haosu mazliet līdzsvaro. Ja vizualizē, tikpat nekas skaists nesanāk.)

      Like

      • Patiešām, ko dzejai padarīsi – var atļauties arī šādas tādas nelielas botāniskas vaļības attiecībā pret kartupeļiem, lai gan Doronikes minētie sīpoli būtu loģiskāka izvēle apsakņošanās procesam.🙂
        .
        Doma par saknēm ir skaidra – dzīt jau dzen, bet uz autores palodzes nekāda iesakņošanās šiem nespīd.🙂

        Like

  3. Three potatoes on the windowsill
    begin to send out roots
    from their sleeping eyes.
    Vispār interesanti, vai autore tās saknes bija domājusi kā metaforu, vai viņai pašai nav skaidrs, ka kartupeļiem ir sprouts. Lūk, tulko vēl… manuprāt, tas ir cerību dzejolis un asnošanās iederētos.

    Like

    • To es varētu pajautāt, bet, ja otrais variants, nebūs smuki. Palikšu vien pie saknēm.

      Like

      • Jautāt nevajag, dzejniecēm ir visas tiesības būt mazliet neizprotamām, bet savukārt lasītājiem uz dažreiz varbūt mazliet muļķīgu dzejas interpretāciju savu spēju robežās. Citādi jau to lasīt nebūtu tik interesanti.🙂

        Man jau šķiet, ka tie kartupeļi tomēr dzejolim piešķir tādu nelielu eksistenciālas nolemtības noskaņu. Trīs kartupeļi uz palodzes. Droši vien palikuši pāri no kādas ēdiena gatavošanas reizes. Iespējams nav bijuši smuki un atzīti par nepiemērotiem vakariņām. Arī pēc tam nevienam nevajadzīgi nomesti malā. Tagad izmisīgi mēģina saasnot galīgi nepiemērotos apstākļos un ir nolemti izmešanai atkritumos, jo diez vai amerikāņiem ir piemājas dobītes ar kartupeļiem. Kaut kā tā.🙂

        Labi, vairāk ar kartupeļiem neblēņošos. Patiesībā dzejolis ir jauks un uzrunājošs.🙂

        Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: