Klēpis

Ruta Štelmahere. Klēpis. Il. Ruta un Aleksandrs Štelmaheri. Rīga: Mansards, 2011. 80 lpp.

    Jau no pašiem pirmajiem dzejoļiem, patiesībā jau no grāmatas nosaukuma, kļūst skaidrs, ka Ruta Štelmahere ir ļoti sievišķīga autore. Tāda klasiski sievišķīga. Līdzīga sajūta mani ir pārņēmusi, lasot Annas Auziņas darbus, tomēr viņas dzejoļu mātišķā, tikumiskā varone mani ne drusciņas neuzrunā. Tā ir pārāk atšķirīga, lai es varētu Auziņas dzejā saskatīt sevi (šo rindkopu biju uzrakstījusi jau pirms iepriekšējā ieraksta, un lūk, kā man tā atspēlējas), un pārāk labi zināms tips, lai to mēģinātu ieinteresēti iepazīt. Toties Štelmahere, lai gan ne pilnībā, mani uzrunāja.
    Sieviete viņas dzejā šķiet tik rimta un piepildīta, un pat mazliet pārlaicīga, viņa varētu būt ieradusies ir no Brigaderes, ir Jaunsudrabiņa, ir Virzas tekstiem. Apmēram grāmatas vidū es atcerējos, ka autore dzīvo Jēkabpilī, tātad tā tomēr ir pilsētas dzeja, taču šī pilsēta atgādina laukus.

rītausmā uz mājas sliekšņa
viņai apgāzās slaucene
piens lija pa aukstajām betona kāpnēm
skalojās pagalma mauriņā
zemeņu dobēs
gar upeņu krūmiem

    Re, viss nav brīnišķīgi, ir neveiksmes, auksts betons, nemazgāti trauki un krēma neiznīcinātas grumbas, bet ar to visu var tikt galā, tās ir pārvaramas grūtības (varbūt izņemot grumbas, taču tās uztrauc citu tēlu, ne jau to, kas mums skaita dzejoļus), kas gan veido ievērojamu daļu sievietes dzīves, taču tajā nedominē, jo tās pamatos ir kas spēcīgāks. Mīloša ģimene, varētu pat teikt — dzimta. Māte ar baltu apkaklīti, sasārtusi no plātsmaižu cepšanas, kārtīga māte, kas izaudzina kārtīgus bērnus.

kokā šūpojas mūsu bērni kā strazdulēni
nāk vectēvs kopā ar mūsu maz
bērniem uzartās debesīs rudzus sēt

    Vai nav īsti brigaderisks “Dievs, daba, darbs”? Krājumā ir arī vairāki izteikti kristīgi dzejoļi, bet ne tik daudz, lai atbaidītu nereliģiozu lasītāju, kas šajā gadījumā vairāk pievērsās sev tuvākajiem dārza, lietus un upes tēliem.

    Upe, kas reizēm saplūst ar cilvēku (kad mērcu tevī pirkstus mums pazūd krasti), arī ir īsta un atdzīvojusies.

no rokas tev Daugava dzers
kā maigs un satumsis zvērs

(Toties dzejniekam Vādonam tieši šīs rindas nepatika.)
    Ja tā padomā, tieši īstums raksturo “Klēpi”. Krājums ir kā laba amatnieka darinājums. Dabiski materiāli, senas tradīcijas un mākas, vienlaikus mūsdienīgs skatījums. Sanāk tīra manta, ko lietot ilgi, ar prieku un mazliet godbijības. Grāmata, kas patīk gan parastajai lasītājai, gan kritiķiem.
    Ruta Štelmahere ir ne tikai dzejniece, bet arī gleznotāja, un viņas darbi ir aplūkojami internetā.

Posted on 12.09.2012, in Latviski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: