Rudenī

Tik daudzi meklē rudens dzejoļus, tad nu lai iet. Kārlis Skalbe. No krājuma “Zemes dūmos” (1906).

Rudenī

Nevienas sārtas neļķes
Vairs manā dārzā nav,
Uz rugainēm mālainas peļķes,
Aiz kalniem saule zūd…

Svin dzīres sisenīši
Vakarā rugainēs slapās,
Vēl līksmi dzied un danco
Pēdējās rudeņa lapās.

Es eju pēc lēta prieka,
Man alus kanna līdz.
Es ar’ gribu dziedāt un lēkāt
Kā noreibis sisenīt’s.

Es brienu pa mālainām peļķēm,
Kur kroga guntiņa spīd;
Bet skumjās pēc sārtām neļķēm
Man kanna no rokām slīd…

Advertisements

Posted on 20.09.2012, in Kas cits and tagged , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

  1. OK, es piedalos žēlabās:
    Fricis Bārda. No krājuma “Dziesmas un lūgšanas dzīvības kokam”
    ***
    Pie dzeltainas lapas,
    kailā zargalā,
    divās dzintara lāsēs
    vizuļo divas dzintara pilis.

    Klusi nopūšas rudens
    un noslauka asras
    dzeltenā mutautiņā.
    Kur tās dzintara pilis palika?
    Kails zars tikai atlika – –

    Like

    • Ā, Bārda. Mana māsa skolas laikā visu “Skaidu spilvenu” no galvas iemācījās, vai kā nu to sauca. I par krūzi, kas izšļuka no rokām.

      Bet Skalbe nemaz nav tik žēlabains, tur ir gan jestrums pa vidam, gan iespēja to izlasīt kā politisku dzejoli.

      Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: