75 dienas

Ilze Eņģele “75 dienas“. Il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. 192 lpp.

    Sensenos laikos, proti, martā, es izlasīju pāris latviešu grāmatu pusaudžiem. “75 dienas” ir autores debija. Protams, uzreiz uzreiz radās vēlme to salīdzināt ar “Laimes monitoringu“. Katrai ir savi plusi, savi mīnusi, bet kopumā man Dreižes darbs šķita interesantāks, jo tur bija vairāk piedzīvojumu, bet te — romantikas, tas ir, kleitu un puišu.
    Vidēji tālā nākotnē, apmēram pēc astoņdesmit gadiem, pasaule ir galīgi urbanizējusies un datorizējusies. Pār to valda Lieldators un grupiņa bagātnieku elites. Par politisko iekārtu, piemēram, partijām vai vēlēšanām, vairāk nekas, šķiet, nebija teikts (vai arī es pa šo laiku esmu to aizmirsusi). Cilvēki mājo debesskrāpjpilsētā, vienkāršie ļaudis lejā un nomalē, svarīgās personas pašā augšā. Par šādām cilvēkapmetnēm pēdējā laikā esmu lasījusi vismaz četru autoru darbos, laikam jau tā arī būs. Grāmatas galvenajai varonei un vēstītājai Heidi paveras iespēja praktizēties iekārotajā Metropolē, kur viņa satiek gan seksīgu puisi Miku, kurā ieķeras, gan bagātu un populāru meiteni Jennu, ar kuru varētu padraudzēties, tikai nez kāpēc Heidi jaunā kompānija nepatīk viņas vecajai biedrenei, un tad nu meitene izdara izvēli. Ir arī narkotikas. Seksa nav, tas jauniešiem ir aizliegts. Rokenrola arī nav, neiederas. Un, kā jau teicu, ir daudz kleitu, mode mainās ne pa dienām, bet stundām, un Heidi mēģina izsekot līdzi, vai šodien jātērpjas kleitā no spalvām, vai arī piepūstā kombinezonā. No pērlītēm darinātas kleitas bija aktuālas pirms kāda mēneša.
    Ā, pirms iebraukšanas Metropolē jāuzliek brilles vai jāimplantē lēcas, ar kuru palīdzību dators vada pilsētas iemītniekus, sniedz viņiem informāciju un neļauj apmaldīties. Tā, kā to grib izdarīt gūgle. Ja jums tagad ienāk prātā “Smaragda pilsētas burvis”… labi, neteikšu.
    Vienvārdsakot, grāmata ir par to, kā padsmitniece iemācās novērtēt īstās vērtības, galvenokārt draugus, kā arī potenciāli īstu kafiju, meditāciju, smalkās vibrācijas, nesamaitātu dzīvi laukos un visu pārējo, kas neiederas patērētājsabiedrību simbolizējošā pilsētā. Un tā ir šausmīgi moralizējoša. Toties īsa. Un par pirmajām trauslajām mīlas jūtām. Autore stāsta, ka doma par rakstīšanu viņai ienākusi prātā pēc kāda padraņķīga sacerējuma izlasīšanas. Tā esot izpaudusies šādi: “Es arī tā varu.” Slikta doma. Vajadzētu pagaidīt atklāsmi: “Es varu labāk!”

    Vasaras “Latvju Tekstos” Dainis Leinerts apcer pēdējo gadu latviešu fantastikas grāmatas, un viņš pat ir izvēlējies dažus citātus, ko biju izrakstījusi arī es. Piemēram, apbrīnojamos mikrobioloģijas sasniegumus:

Abi viņas [Jennas] vecāki bija izmēģinājuši gēnu inženierijas jaunākos piedāvājumus un implantējuši tīģera gēnus. Tie dāvāja kaķu dzimtas grāciju un saasinātas maņas, to skaitā spēju redzēt tumsā.

    Ceru, ka viņiem parādījās arī astes, svītrains apmatojums, tieksme vāļāties uz muguras un dzīvot vienatnē kārtīgi iezīmētā teritorijā.
    Metropolē strauji mainās ne tikai apģērba, bet arī matu krāsas mode, tomēr ar krāsošanu viņi neniekojas. Tur ir tādi kioskiņi, kuros var ieiet un ātri mainīt gēnus, lai rudie mati tūdaļ kļūtu brūni. Mani ļoti interesētu kaut pavisam virspusējs teorētiskais pamatojums…
    Mani kaitināja Heidi paradums domāt tā, lai visu saprastu svešinieks, kas domas noklausās. Meitene atnāk mājās un redz:

Tētis sēž un skatās tukšumā. Pamanu, ka pie viņa deniņiem pielikta mirgojoša monētas lieluma plāksnīte. Skaidrs, tātad skatās virtuālo televīziju, kuru projicē tikai viņam, lai netraucētu apkārtējos.

    Un kur nu vēl nekonsekvence:

..skaļi smiekli un klaigāšana, tāpat kā dziedāšana un jebkādas citas emociju izpausmes tiek uzskatītas par kultūras trūkumu. Šāda uzvedība saglabājusies atpalikušajos kvartālos ārpus kupola.

    Kā tad viņi izklaidējas? Nekulturāli.

Pilsētā viss, kas iespējams, jau ir datorizēts vai gaida savu kārtu, tāpēc pilsētniekiem brīvā laika kļūst arvien vairāk un vairāk. Policija rūpīgi uzrauga pilsētu, tāpēc sīkais huligānisms, kas parasti uzplaukst garlaicības apstākļos, ir ierobežots. Bet par pilsētnieku laika patēriņu tiek domāts — mūsu uzmanību aizņem iepirkšanās un sekošana modei. Un kur tad vēl oficiāli atļautās izklaides — ikgadējie Dziesmu un deju svētki (dalībnieka vai izpalīga un skatītāja kārtā tie ir obligāti katram pilsētniekam), realitātes šovi un seriāli (dažādām gaumēm, ārējos pilsētas kvartālos īpaši augstu tiek vērtētas melodrāmas par Metropoles dzīvi) un virtuālās spēles.

    Ko lai te vēl piebilst? To, ka Eņģele turpina rakstīt un publicēties, bet es neturpināšu viņu lasīt?

Šo domu izstāstīju tikai Mikam – viņš bija sajūsmā un ieteica man kļūt par pazīstamu rakstnieci.

    Īss grāmatas fragments lasāms šeit. Tikšanos ar Eņģeli, kā arī Lauru Dreiži un Ellenu R. Landaru reklāmas raidījumā “Dzīvīte” var noskatīties šeit. Pozitīvu atsauksmi lasiet Absolūta grāmatplauktā.

Posted on 21.09.2012, in Latviski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. 8 komentāri.

  1. Blo…. *face palm*. Pēc anotācijas likās tīri lasāma, domāju palasīt, kad beidzot tikšu līdz latviešu autoru grāmatām. Tagad riktīgi izsmējos un citāti par tēti un pilsētu man par 110% pārliecināja, ka šito lasīt nevajag. Tik tiešām – es arī tā varu!

    Like

  2. Jā, turēšos no šīs grāmatas pa gabalu, sliktu fantastiku jau tā esmu daudz lasījis. A beigas laimīgas?

    Like

  1. Atpakaļ ziņojums: 75 dienas | Grāmatzīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: