Bibliofiliem un sātanistiem

Arturo Peress-Reverte. Dimā klubs jeb Rišeljē ēna. Tulk. Guna Pigita. Il. Arta Ozola-Jaunarāja. Rīga: Jumava, 2006. (Arturo Pérez-Reverte. El club Dumas or La sombra de Richelieu. 1993.) 372 lpp.

    Kaut kad sen skatījos dīvainu filmu par sātanistiem “Devītie vārti”. Džonijs Deps, protams, bija glīts, bet, cik nu tagad atceros, tas arī bija apmēram viss ievērības cienīgais. Filmas pamatā Polaņskis izmantojis romānu “Dimā klubs”, bet grāmata man ar filmu neasociējās kaut tāpēc vien, ka par Dimā kino nekā nebija. Toties grāmatā Dimā ir daudz, un droši vien to labāk spēs novērtēt cilvēki, kam tuva feļetonromānu tradīcija. Es varu atzīties, ka nevienu Dimā darbu neesmu izlasījusi, tā ka saprotiet paši…
    Vecu grāmatu mednieks Lūkass Korso saņem pasūtījumu noskaidrot, vai kāda kolekcionāra rokās patiešām bija nonācis Dimā “Trīs musketieru” oriģinālā manuskripta fragments. Līdz šim bija uzskatīts, ka manuskripts ir iznīcināts. Korso saņem vēl vienu uzdevumu: noskaidrot 17. gs. izdotas un tūdaļ inkvizīcijas sadedzinātas sātanistu grāmatas autentiskumu. Noslēpts tolaik esot ticis tikai viens eksmplārs, taču tagad zināmi trīs. Seko ceļojumi pa Dienvideiropu, kautiņi, slepkavības, daudz džina, maskulīna lesbiete (bāra īpašniece un Korso labākā draudzene), jauna vai mūžveca meitene, kuru mīlīgi sauc par Irēnu Adleri, bibliofili un milzum daudz informācijas.
    Atgriežoties pie Dimā, atceros, ka bērnībā lasīju Žila Verna biogrāfiju, kurā tika pieminēts arī Dimā un viņa nēģeri, tas ir, jaunie vai neveiksmīgie rakstnieki, kas sacerēja grāmatas Dimā vietā. Autorības jautājums tiek piesaukts arī “Dimā klubā”, taču Peress-Reverte vai erudītais literatūras profesors Boriss Balkāns, kas reizēm pavēsta grāmatā notiekošo un gaužām atgādinātu kādu semiotiķi, ja vien tas uz grāmatas beigām pats neparādītos tekstā, tātad vismaz B.B. Dimā ļoti ciena un aizstāv, un daudz ko izstāsta par viņu. Dažbrīd tik daudz, ka ir spiests atvainoties sarunu biedram, ka šis to visu jau noteikti zinot, un, godīgi sakot, tas patiesi izklausās neveikli.
    Tak šajos stāstiņos slēpjas grāmatas jēga un vērtība. Ja atņemtu izglītojošo daļu, nekas daudz pāri nepaliktu. Notikumus varētu ietilpināt dažās lapās: Korso satiek vienu cilvēku, iedzer, sakaujas, atceras savu bijušo draudzeni, kaut kur aizbrauc, satiek otru cilvēku, aplūko viņa bibliotēku, satikto cilvēku kāds nogalina, Korso brauc tālāk. Iedzeršana ir pēc katra komata un pa vidu arī. Atrast īstos cilvēkus nesagādā nekādas grūtības, nav nekādu dabas aprakstu vai psiholoģisku ieskatu, vai politisku pārspriedumu. To neesamību autors kompensē, dāsni daloties visā, ko ir uzmeklējis un izlasījis par grāmatu kolekcionāriem, tirgotājiem, viltotājiem, Dimā, piedzīvojumu romāniem, sātanismu un tā literatūru. Un lūk, sanāk normāla apjoma romāns, kas lasītājam ļauj justies kā intelektuālim un brīžiem pavēsta šo to patiešām noderīgu, piemēram, kā īsti viltot pazaudētas lapas senos izdevumos. Nu labi, noderīgi tas nav, amatieriem tāpat nekas neizdotos.
    Ar jauniegūtās informācijas izmantošanu tomēr jāuzmanās, vismaz sātanisma bibliogrāfiju autors ir papildinājis ar līdz šim nezināmiem izdevumiem. Bet man tā tikpat šķiet stulba un garlaicīga aizraušanās, pat pieņemot, ka visas reliģijas balstās uz ticību, nevis saprātu.
    Grāmatas sākums oriģinālā lasāms šeit.