Seksuāli transmisīvā likantropija

Alisa Sheckley. The Better to Hold You. Il.: Gene Mollica. New York: Del Rey, 2009. 323 lpp.

    Man piemīt netikums garākos izbraukumos ņemt līdzi sarežģītas grāmatas, vismaz Dostojevski, un allaž izrādās, ka autobusam vai lidmašīnai tās ir par smagu. Šoreiz es biju apķērīgāka un somā iebāzu ne tikai mazo Virdžīnijas Vulfas stāstu grāmatiņu, bet arī paranormālu mīlas romānu par vilkačiem. Ar Vulfu gāja kā parasti, bet Šekliju es izlasīju. (Kas attiecas uz lasīšanu sabiedriskajā transportā, ievēroju kādu puisi, kas ceļoja kopā ar meiteni un lasīja “Why Have Kids?“.)
    Grāmatas sākums (lasāms šeit) bija daudzsološs. Galvenajai varonei, kas vienlaikus ir arī vēstītāja, piemīt patīkama humora izjūta (šī Šeklija ir tā Šeklija meita) un tāds pasaules skatījums, ka es ar viņu labprāt iepazītos arī īstenībā. Vārds gan viņai tāds pajocīgs trāpījies, Abra (protams, to vajadzētu transkribēt kā Ebru, bet tas vairs nebūtu tas), bet ko gan var gribēt, ja māte ir aktrise, kas filmējusies puspornogrāfisku fantastikas filmu galvenajās lomās? Abra, nu labi, Ebra, ir vetārste, stažējas institūtā, kur viņas tiešais priekšnieks slepus veic pētījumus par cilvēku un suņu dzimtas dzīvnieku ģenētisko tuvību, bet viņas vīrs Hanters tikko ir atgriezies no Rumānijas (it kā citas vietas nebūtu), kur, kā vēlāk izrādās, saķēris seksuāli transmisīvu vīrusu, kas, izmainot DNS, iepriekš minēto tuvību pastiprina vēl vairāk. Pēc Hantera atgriešanās sekss ir krietni labāks nekā iepriekš, viņa izturēšanās — krietni sliktāka, un visbeidzot viņš nolemj atgriezties tēva mājās kādā pilsētiņā trīs stundu brauciena attālumā, kur vilkači ir ierastāka parādība nekā Ņujorkas centrā.
    Ebra nav gatava zaudēt vīru, par kura neuzticību tikko uzzinājusi, tāpēc atsakās no sūri grūti izcīnītās stažieres vietas un kopā ar Hanteru pārceļas uz savrupmāju meža malā. Tur viņa nejūtas īsti laimīga, darbu sameklēt nevar, no rītiem zālienā mētājas sīku dzīvnieciņu līķi, Hanters joprojām ir atsvešinājies, toties viņa atkal sastopas ar savādi seksuāli pievilcīgo un ieinteresēto Redu.
    Diemžēl stāstījuma gaitā kaut kur pazūd Ebras humors un viņa izrādās gaužām nedroša un atkarīga no Hantera. Sastopot Redu, viņa it kā atžirgst un atgūst pašapziņu, tomēr šīs pārmaiņas tik ļoti ir vīrieša rosinātas, ka nerada pārliecību par Ebras spēju pastāvēt vienai, neesot ar kādu attiecībās. Turklāt izskatījās, ka Reds ir pārāk līdzīgs Hanteram, arī viņš ir spējīgs manipulēt ar Ebru. Beigu daļā romānā parādās arvien vairāk tipiska romantiska stāsta iezīmju, kas to, manuprāt, tikai sabojāja. Zināmu atsvaru gan deva caurcaurēm dzīvnieciskais sieviešu cīniņš par partneri un lielākā daļa ainu ar Ebras māti, kas ir ekscentriska, neciešama, tomēr šarmanta dāma.
    Grāmatai ir turpinājums, taču salkanīgo beigu un varones nīkulības dēļ nedomāju, ka to lasīšu, lai gan tur, jādomā, ir vairāk vilkaču un šī romāna sākums man tiešām patika. Ebras balss jau pēc pāris lappusēm paņēma savā varā. Taču, pie joda, kas tā par veģetārieti, kas reizēm ēd zivis, jo apsolījusi to ārstam, un, kad vīrs kļūst asinskārāks, sāk gatavot viņam gaļas ēdienus?
    Vēl viens grāmatas fragments lasāms autores vietnē.

Posted on 25.10.2012, in Angliski and tagged , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: