Gausīgais nazis

Dagnija Zigmonte. Gausīgais nazis: no Ziemeļkurzemes teikām. Il. Kārlis Dobrājs, Dainis Lapsa. Rīga: Liesma, 1988. 367 lpp.

    Tā nu ir sanācis, ka “Gausīgais nazis” ir visšausmīgākā grāmata, ko šomēnes izlasīju. Vai vismaz viena no divām tādām. Par laimi, “visšausmīgākā” neattiecas uz teksta kvalitāti.
    Zigmontes stāsti, pareizāk sakot, desmit literāri pārstāstītas un paplašinātas Ances un Zlēku teikas, atsauca atmiņā Skaidrītes Kaldupes pasakas, varbūt tāpēc, ka tieši viņas darbi man vispār asociējas ar šo žanru, bet jāatzīst — Kaldupi esmu lasījusi tik sen, ka nemāku pateikt, vai līdzība patiešām ir liela. Varbūt abu autoŗu pasakas vieno tikai it kā atstatu skatītie tēli, kas līdz galam tā arī neatklājas, lai gan jo īpaši krājuma garākajos stāstos Zigmonte mēģina ieskatīties dziļāk to dvēselēs, un nu jau mazliet veclaicīgā valoda, kurā jūtama vārdnīcas klātbūtne un vēlme izsacīties apcerīgi un bagātīgi, taču tas nešķiet pārspīlēti, gluži pretēji, izsauc vieglas skumjas pēc laikiem, kad varēja tik stilizēti rakstīt, un apjausmu, cik daudz jauna es pati varētu atrast latviešu valodas vārdnīcā. Vārdu mežģīņu grāmatā nav, kur ta’ zemnieki tās liktu.
    Jo teikas, protams, vēsta par zemniekiem, saimniekiem un gājējiem, par mācītājiem, kādu nedataisītu skolmeistaru, par velnu un apraktiem naudas podiem, pēc kuriem visi mazliet ilgojas, jo darbs dzen darbu, bet naudas vienmēr trūkst.

    Malduguns nesacīja nekā. Darbs, jā, to saprata arī viņa, katram savs darbs darāms. Un tā viņa žāvēja to naudu, kuras īpašnieku sen vairs nebija uz zemes, un viņiem šī nauda nekad vairs nebūs vajadzīga. Toties tiem, kas dzīvi, naudas vajag vienmēr, vienmēr.

    Bez naudas lāgā nevar ne iecerēto noprecēt, ne sētu virs ūdens noturēt, ja nu cilvēks pie tādas ir ticis. Tomēr stāstos ir skaidri jaušama kristīga darba ētika, lai arī naudas pods tiktu izrakts sviedriem vaigā un tulznām rokās, nekādu labumu tas atradējam nenes. Vieglās naudas tīkotāji tiek parauti uz elli. Arī velns pamatos ir kristietības velns, lai gan nav pilnībā zaudējis pasaku tēla vaibstus:

    Velns tai dienā bija aizkavējies, staigādams pa mežu un skatīdamies, kā jaunai dzīvei mostas visa daba. Viņš bija palīdzējis vārnai pielāpīt ligzdu un sabāris lāci, kad tas gribēja izpostīt bišu koku. Vai tad nezināja: pavasari no bitēm nav ko ņemt! Un vēl velns bija saplūcies vizbules un tagad turēja tās saujā, zilajos ziediņos lūkodamies. Viņš, proti, arī domāja, ka viņu neviens neredz.

    Pacēlis acis no vizbuļiem, velns domā, kā pavedināt cilvēkus uz grēka darbiem, kas lempīgajam pasaku velnam nenāktu i prātā, un pierauga, lai tie, kas viņa piekrāpti, neietu pie dievgalda. Un mācītāju arī grāmatā netrūkst.
    Un vispār, dzīve ir grūta, bet cilvēki paši to padara vēl grūtāku. Ja ne sev, tad citiem.