Sarkanās lapas

Kārlis Skalbe. Raksti. Sarkanās lapas. 1914 — 1920. Il. Normunds Hartmanis. Stockholm: Daugava 1952. 423 lpp.

    Šī nu laikam ir vispatriotiskākā lasāmviela, kādai esmu pievērsusies. Rakstu sējumā Lizete Skalbe apkopojusi visus K. Skalbes Pirmā pasaules kara aprakstus, kara laikā sarakstītos tēlojumus un dažas pasakas, kas sākotnēji publicētas “Jaunākajās Ziņās”, bet vēlāk krājumos “Kaŗa gleznas”, “Kurzemē”, “Pa dzimtenes ceļiem”, “Atspīdumi” un “Sarkanās lapas”.
    Pašā sākumā es domāju, ka ilgi neizturēšu. Skalbes stils ir mazliet par daudz novecojis, par daudz medains. “Tu klausies mīksto liepu šalku, bet kas tev vēl saldāks par liepu šalku un akas ūdeni, tā ir tautas valoda, ko ganu meitenes uzmestās lūpiņas tev, smieklus aizturēdamas, nokaisa priekšā kā zīles.” Man nav naida pret deminutīviem, bet, kad dzirdu žurnālistītes un diktoriņus runājam par šoferīšiem, goda vārds, roka pati stiepjas pēc revolvera. Skalbem ir zaldātiņi. Švītīgais dzejnieks raksta avīzei par ievainoto zaldātiņu varonību tik augstos toņos, ka tas sāk izklausīties pēc nolūkošanās no augšas.
    Ar laiku Skalbes izteiksme tomēr mainās. Karš ieilgst, viņš ir dabūjis tuvāk aplūkot kaujas lauku, redzēt vairāk ievainoto un miroņu, un bēgļu, un abstraktās varonības vietā autors sāk pamanīt dzīvus cilvēkus.

    Reiz es mīlēju sapņus. Tagad es mīlu dzīvi.

    Novērot Skalbes pārvērtības izrādījās pietiekami interesanti, lai izlasītu visu krājumu, jo, runāsim atklāti, četrsimt lappušu par to, ka karš nav nekas labs, man tā kā būtu par daudz. Vienlaikus var nojaust, kā ir mainījusies politiskā doma un situācija. Sākumā Skalbe runā par labo krievu armiju un krievu zemi (pretinieki vācieši cilvēciskus vaibstus gandrīz nekad neiegūst), bet jau ap 1916. gada sākumu arvien vairāk un vairāk atskan Latvijas vārds un parādās neapmierinātība ar krievu piekopto politiku bēgļu jautājumā. Izceļotājus no Latvijas aizsūtīja nez kur un pret viņiem izturējās nevis kā pret savējiem, bet gan kā pret sagūstītu ienaidnieku. Kas notika tālāk, jūs jau zināt.

    Un tad es biju kādā latviešu skolotāju sapulcē un dzirdēju, ka kāds skolotājs lasīja nodomāto apsveicināšanas telegrammu Pagaidu Valdībai un nevarēja izrunāt skaidri vārdu: latviešu skolotāji. Viņam iznāca tikai — učiteļa latišskoj nacionaļnostji, viņš ilgi nopūlējās ar šo vārdu, kamēr sapulce beidzot atguvās un viņam pateica, ka vajaga sacīt noteikti: Latviešu skolotāji. Es redzēju, ka mēs vēl esam morāliski saistīti no vecās varas, kuŗas vairs nav. Pirmās brīvības dienas mēs saņēmām ar piesietas vistas psīcholoģiju, kuŗa vēl labu laiku nedrīkst kustēties, kad saite jau ir pārgriezta. Un tikai pirmie revolūcionārie gājieni uz ielām atraisīja tautas dvēseli.

    Pa vidu Skalbe vēl pagūst atbildēt tiem, kas viņam pārmet pārāk lirisku apcerējumus kārtīgu reportāžu vietā (“Es rakstu, ko es redzu. Pasaule ir par skaistu, lai cilvēks varētu viņu piepildīt ar nāvi un šausmām!”), un parunāt par kultūras svarīgumu, par to, cik bēdīgi klājas literātiem, kad žurnāli un grāmatas vairs neiznāk, un cik bēdīgi pēcāk tāpēc var klāties visai tautai.

    Un mums nebūt nevajadzētu visur ar noskumšanu pieminēt: “Mūsu mazā latviešu tautiņa.” Mēs spējam būt diezgan lieli savā mazumā. šai mazumā nav tikai mūsu nespēks, bet arī mūsu spēks. Mazs ķermenis vieglāk var kustēties, viņš bieži vien ir graciozāks, smalkāks un stingrāks nekā tie lielie, un ka mūsu tauta savā ķermenī nes labu tiesu smalka tērauda, to liecina mūsu strēlnieki. Lielas miesas pašas par sevi vien vēl nav liels spēks, ja viņas neapgaro dzīvs gars un droša griba. Man ienāk prātā mūsu mākslinieka Jaņa Rozentāla vārdi, kuŗus tas teicis kādam sveštautietim, kad tas līdzcietīgi nožēlojis, ka mūsu tauta tik maza: “Es nebūt nenožēloju, ka piederu pie mazas tautas. Ja es būtu dzimis kādā lielā tautā, es varbūt stāvētu kā pārdevējs kādā bodelē aiz siļķu mucas un ietītu siļķes; bet tagad es esmu mākslinieks.” Un mēs zinām, ka Rozentāls mums ir tāds pats liels mākslinieks, kādi ir citām tautām. Mazā tautā katrs ir vairāk aicināts strādāt savas kultūras labā, ātrāk viņš te dzird arī aicinājumu izkopt savas dāvanas, jo nav te citam uz citu ko skatīties, katram jādara, cik viņš var.
    Viss būtu labi, tikai par maz, par maz mēs meklējam viens otra.

Posted on 15.11.2012, in Latviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

  1. Pirms kādiem mēnešiem izlasīju Skalbes stāstu un tēlojumu grāmatu (nosaukumu neatceros, to atstāju vecāku mājās), un viņa sentimentālisms & patētisms drīz vien paguva nokaitināt. Ik pa laikam pavīdēja kaut kas patiešām skaists un/vai spēcīgs, bet tad atkal atsākās ķeršanās pie sirds. Lasīšana balsī pie sevis mazliet palīdzēja, taču pēc brīža atgriezās sajūta, ka to pašu laiku un pieeju būtu iespējams izmantot daudz lietderīgāk.

    Beigās grāmatu tomēr piebeidzu, bet tagad atceros tikai tīri krutas žurnālistiskas ainas no tā paša 1. pasaules kara, stāstu par kroplīti ar zelta sirsniņu un vispārēju komiksaini labu/ļaunu tēlu bagātību.

    Like

    • Hmm, tagad Tevi met miskastē, nez, ko esi nodarījis?
      Es tādā diezgan bērnībā lasīju Skalbes pasakas, vēl tagad šo to atceros, un stils būtībā bija tāds pats, bet tolaik tas nekaitināja. Būs kādreiz jāpārlasa, jāsalīdzina. Bet vispār — noteikti ne visu sējumu, bet kādu izlasīti no viņa kara rakstiem droši vien vai katram būtu svētīgi palasīt. Īpaši novembra pirmajā pusē. (Uz e-pastu es Tev atbildēšu vēlāk, kad pabeigšu y.)

      Like

  2. Nez, tāpat ar komentāriem notiek arī paša blogā:/

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: