Aiz stikla

Pēters Brūveris. Aiz stikla: dzeja un atdzeja. Il. Aigars Truhins. Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. 151 lpp.

    Lasot Brūveri, es aizdomājos, kāpēc viņa un Bērziņulža tekstos mani netraucē centieni rakstīt tā, it kā pēdējos 70 vai cik tur tos gadus ortogrāfijas normās gandrīz nekas nebūtu mainījies, visi šie ŗ, “mūzejiskie putekļi” un citas neierastās vietās ieliktas vai neieliktas garumzīmes, lai gan citkārt tādas izdarības mani ērcina. Izdomāju, ka manu attieksmi nosaka Brūvera valoda kopumā, ainava, kurā ŗ, gluži tāpat kā pa kādam leišu vai prūšu, vai vēl kādam nesaprotamam vārdam, iekļaujas pavisam dabiski, neatstājot ne samākslotu, ne augstprātīgu iespaidu. Arī kultūratsauces un citāti, ar kuriem blīvi piepildīti dzejoļi un kuru lielāko daļu es droši vien ne tikai nesaprotu, bet pat nepamanu, neliek lasītājai justies kā mazai muļķītei, kas bāž degunu inteliģentākiem un izmeklētākiem cilvēkiem paredzētās vietās, nē, es jūtos kā apciemojusi diezgan padrūmu, tak gaužām lādzīgu vīru, ar kuru sarunājoties, iespējams, pat jūtos mazdrusciņ gudrāka, nekā patiesībā esmu. Bet ne jau gudrības dēļ es pie viņa eju. Vienkārši šķiet esam labs cilvēks. (Un valoda dzīva. Var papriecēt ausi.)
    “Aiz stikla” pat nav īpaši drūms krājums. Nepievēršas izkautajiem prūšiem vai negribētām un skarbām ziemeļzemēm. Protams, kā nu dzejniekam nerakstīt par nāvi, bet…

Bet vēl viena stīga tev paliek
Kad nekur vairs nav iespējams doties
Un to stīgu sauc apvārsni
Plakstieniem aizdaroties

    Ai, šis pants bez pārējā dzejoļa skan pārāk saldi, gandrīz kā nodziedāta “Ziemassvētku dziesmiņa” (arī no šī krājuma), kurā grūtāk saklausīt mazliet sāpju un ironijas.

    Bet mazliet greizs smaids (vai smīns) autora bārdā pavīd bieži, neļaujot visu ieskaut saltajam stiklam. Turklāt pat caur stikla sienu, kas atsvešina un nošķir, reizumis tomēr izdodas izspraukties cauri — ja ne pašam, tad mirušajiem draugiem, kam patīk dzīt jokus. (Kirils Pelns — tēls vairākos dzejoļos. Dzīvs.)

ai jauki gan ka valstī pelni tādi kulturāli
kas dienas vada nedumpojoties bet sevī gruzdot
ja viņi neleksies tad sasniegsim mēs liberālu tāli
un viņus teatrāli traktēs Ķimele vai Gruzdovs

    Gadās pat pa kādam negaidītam caurcaurēm romantiskam brīdim.

skatu rūtī es šo rītu
tā kā tikko atsūtītu
Ziemassvētku atklātnīti
ko man zīmējusi Tu

    Nu jā, es domāju, ka Brūveri ir vērts lasīt.
    Kārļa Vērdiņa recenzija ir publicēta šeit.

Posted on 20.11.2012, in Latviski and tagged , , , , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: