Sieviešu laiks

Елена Чижова. Время женщин. Vāks: Paula Modersohn-Becker, “Mädchen mit verschränkten Armen” (1903). M.: «АСТ-Астрель», 2010. 349 lpp.

    Čižova par šo romānu ieguva “Krievu Bukeru”, nozīmīgu literatūras balvu, taču mani tas īsti neuzrunāja. Depresņaka krievu (sieviešu) literatūrā acīmredzot netrūkst, es laikam tādu vien lasu, bet šis šķita pārlieku pašmērķīgs, pārlieku vienkrāsains.
    Pēckara Ļeņingradā vienā komunālā dzīvoklī mīt trīs pensionāres un Antoņina, jauna sieviete ar mazu bērniņu. Meitiņa ir piedzimusi slimīga un mēma, tāpēc pensionāres uzņemas vecmāmiņu, bet Antoņina — ģimenes apgādnieces lomu. Strādājot divās maiņās, iepērkoties (un tolaik pusi dienas bija jāstāv rindā pēc pāris kilogramiem miltu, ko reizi mēnesī izsniedza pēc saraksta, tomēr tikai tiem cilvēkiem, kas paši bija ieradušies pakaļ; ja bērna nav līdzi, viņa daļu nedabūt), gatavojot, virtuvē bļodā mazgājot veļu un dzīvokļa biedrenes, Antoņina ir galīgi nodzinusies, un naudas, protams, allaž visam nepietiek… Darbā sieviešu komitejas vadītāja pārmet, ka meita netiek vesta uz bērnudārzu, un vēlāk, kad Antoņina ir aizgājusi uz pāris randiņiem ar darbabiedru, bezmaz liek apprecēties, lai tak naivule nedabūtu vēl vienu ārlaulības bērnu.
    Večiņas tikmēr gremdējas atmiņās par karu, blokādi un reiz mīlētajiem, bet nu mirušajiem vai pazudušajiem vīriešiem, apspriež jaunlaiku dīvainības un bīstamību, iet uz baznīcu, stāsta meitiņai šausmīgas pasakas un lasa priekšā grāmatas franciski. Mazā Sofija nerunā, toties daudz zīmē, iemācās saprast franču valodu un izprāto, ka televīzijā visi ir miruši, no kartona salīmētajā leļļu mājā meitenītei radi arī ir miruši un tā joprojām.
    Tā viņas tur sitas pa dzīvi, līdz izrādās, ka Antoņina drīz mirs. (Tā ka romānā ir papilnam mirušo, autore ievieš arī mazliet mistikas, un liek varonei sapnī noslēgt vienošanos ar, iespējams, mirušo meitas tēvu. Meitiņa runās, bet viņām abām par to nāksies samaksāt.) Ko iesākt, lai Sofiju neatņemtu vecmāmiņām un neaizsūtītu uz bērnunamu?
    Mirušo pieminēšanas, īpaši meitenes domās, man bija par daudz. Lai cik smaga dzīve arī nebūtu, noteikti bija arī kādi priecīgāki brīži, smiekli un joki, vēl kāds jauks cilvēks tuvumā, bet te viņām kopā jāstājas pret visu pasauli, īsti pat nepaļaujoties citai uz citu.
    Grāmatā ir iekļauts vēl viens romāns, “Крошки Цахес”, tas lasāms arī šeit. Tam ir ļoti atšķirīgs stils, un tas man patika vairāk. Galvenā varone atceras, kā pirms divdesmit gadiem mācījusies angļu novirziena skolā un iemīlējusi savu skolotāju, vecāku dāmu. Arī šeit visinteresantākais bija sadzīves, šajā gadījumā — elitāras skolas dzīves — attēlojums. Kāda manas mammas paziņa reiz mācīja 50. vsk. Atceros, ka viņa žēlojās, ka tur nopietni uztver tikai angļu valodu, bet citus priekšmetus — ne. Izskatās, ka Ļeņingradā bijis tāpat. Skolnieki nepārtraukti gatavo priekšnesumus Teātra dienai, skolu vienā laidā apmeklē vietējie un ārzemju viesi, kas jāpārsteidz ar bērnu satriecošajām zināšanām. Štrunts par Šekspīra sonetu lasījumiem, bet, kad idealizētā skolotāja pamudina skolēnus izrādīties vietējo skolotāju priekšā, stundā izsakoties tik sarežģīti, ka viešņas nespēj sekot līdzi un ir spiestas lūgt bērnus iztulkot interesantās diskusijas, tas man nemaz nelikās jauki. Protams, protams, neies tak atklāt citiem savu metodiku, bet vai skolēniem tas tiešām nāk par labu? Vispār man bija grūti saprast, kāpēc skolotāja izpelnījās tādu pielūgsmi, lai gan iemācīja viņa droši vien labi. Tikai pēc gadiem desmit perfektā izruna tāpat esot bijusi pazudusi, kaut arī bijušās skolnieces tad jau pašas mācīja bērnus.
    Abos romānos varones ieskauj draudīga pasaule, kas gatava viņas aprīt.
    Intervija ar autori lasāma šeit.

Advertisements

Posted on 06.12.2012, in Krieviski and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

  1. Tā kā šobrīd iebāzu degunu krievu klasikā, sāku domāt, ka tas gruzons viņiem velkas līdzi jau no 19. gadsimta un “Krievu Bukers” par kaut ko dzīvespriecīgu nemaz nepienākas. Bet jāatzīst, ka no viņu laureātiem maz esmu lasījusi (Uļicku un Šiškinu). Pēdējā laikā vairāk pavilkos uz tām nešpetnajām armēņu meitenītēm.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: