Gēnu garie pirkstiņi

Richard Dawkins. The Extended Phenotype: The Long Reach of the Gene. Afterword by Daniel Dennett. Oxford, New York: Oxford Unversity Press, 1999 (1982). 313 lpp.

  Ričards Dokinss ir tik pazīstams populāri rakstošs zinātnieks, ka likās dīvaini nebūt lasījušai nevienu viņa grāmatu. Tiesa, saminstinājos jau ievada pirmajās rindkopās, kur viņš atklāja, ka EP zināmā mērā esot turpinājums grāmatai “The Selfish Gene”, kas turklāt ir domāta plašam lasītāju lokam, kamēr šī – kolēģiem biologiem. Tomēr tālāk autors apgalvoja, ka esot centies arī šo darbu uzrakstīt tā, lai to varētu lasīt arī nespeciālisti, un galvenais: “ja lasāt tikai vienu manu grāmatu, lai tā būtu šī”. Nu labi.
  Dokinsa doma, ka visu nosaka gēni, man, protams, nebija gluži sveša, tāpēc satriecošus jaunatklājumus nepiedzīvoju. Tomēr sagrīļojās līdzšinējais priekšstats, ka gēni ir vienīgais, kas viņam rūp, ģenētiskā determinista tēls. (Te drīkst pienākt Sibilla un izlabot terminoloģiju utt.) Dokinss rakstīja, ka būtībā gēnu un vides ietekme neatšķiras viena no otras. Abas var būt vienlīdz grūti vai viegli novēršamas, neviena nav jāuztver kā nolemtība un iemesls neko nedarīt. Kaut arī mūsu izturēšanos nosaka gēni, praksē viss ir tik sarežģīti, ka varam iedomāties – mums piemīt brīvā griba. Godīgi sakot, šī man šķita svarīgākā grāmatas atziņa, ko vēlams atkārtot, kārtējo reizi lasot vai dzirdot ziņu, ka atklāts resnuma, agresijas vai kāds cits gēns. (Vēl Dokinss rakstīja, ka tie paši gēni citos apstākļos varētu izpausties pavisam citādi.)
  Grāmata patiešām ir uzrakstīta pietiekami vienkārši, lai to varētu lasīt arī vienkāršs cilvēks, kas vēl atceras kādu drusciņu no skolā mācītās bioloģijas. Tā kā Dokinss ir etologs, dzīvnieku uzvedības speciālists, tekstā ir daudz piemēru no dzīvnieku pasaules, mazi stāstiņi par lauvu kopošanās paradumiem, to, kā dzeguzes psiholoģiski manipulē ar citiem putniem, skudras paverdzina citu pūžņu darbaļaudis un citi parazīti savus saimniekorganismus aizstumj drošā nāvē, ja tas nepieciešams nākamajai dzīves stadijai. Brr. Parazītu spēja vadīt citu dzīvnieku rīcību Dokinsam kalpo par apliecinājumu, ka gēni nosaka ne tikai sava organisma, bet, kā teikts nosaukumā, paplašinātu fenotipu, ka gēnu ietekme pārsniedz viena organisma robežas. Un gēni, nevis organisms vai kopiena, ir tie, kas evolūcijā cīnās par stiprākā izdzīvošanu.
  Man tas viss, izņemot varbūt dažviet citādi domājošo biologu kritiku, izklausījās diezgan pārliecinoši, tomēr apzinos, ka, visticamāk, tikpat pārliecinoši man varētu šķist arī pavisam pretēji apgalvojumi. Kā lai cilvēks, īpaši kāds no malas, kas pats tur pirkstus nav iebāzis un nevar iebāzt, zina, kura no pašreizējām teorijām ir pareizāka par citām? Baidos, ka būtībā atliek vienīgi noticēt kādam, kas raitāk izsakās, kam ir lielāks atbalstītāju pulks un tā joprojām, un teikt, ka mani ir pārliecinājuši viņa argumenti.
  Vienlaikus es uzskatu, ka ir vēlams reizumis palasīt šādas te līdz galam īsti nesaprotamas grāmatas, turklāt tāpat kā dzeju – neizlaižot pārlieku grūtās vietas un nesatraucoties par tām, meklēt to, kas tevi uzrunā. Piemēram, šādi.

Posted on 07.12.2012, in Angliski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 6 komentāri.

  1. Ar gēniem tāpat kā ar bitēm – neko nevar skaidri zināt.
    Bet man ir nelielas aizdomas, ka lasīšanas gēns tomēr eksistē. Un rakstīšanas arī.🙂

    Terminoloģija nav ne vainas. Man vienīgi lasot visu laiku gribas iet pēc salvetēm un notīrīt noķēpāto minitoru.😀

    Like

    • Sensenos laikos, kad grāmatu vēl nebija, cilvēki, kam mūsdienās būtu disleksija, iespējams, nemācētu atšķirt zvēru pēdas, kā apgalvoja Dokinss.
      Tam, ka Tev lasot nāk smiekli, es pilnībā ticu, taču sev par attaisnojumu varu teikt, ka autors pats nav vairījies no pavieglākas izteiksmes.

      Like

      • Ai nē, par aprakstu man smiekli nenāk. Ar to viss ir kārtībā.🙂

        Ģenētika ir viena no tām zinātnes nozarēm, kura kādreiz pie mums tika pilnībā noliegta un uzskatīta par šarlatānismu. Līdz ar to vēl joprojām praksē nākas saskarties ar visādiem dīvainiem uzskatiem par iedzimtību un gēniem, lai gan Mendeļa likumus skolā pie mums drīkst mācīt jau vismaz piecdesmit gadus.Tāpēc noteikti derētu latviski izdot kādu pārīti vienkāršu, bet saistošu grāmatu par ģenētiku. Kaut vai vispārizglītojošos nolūkos. Un varbūt kāds lopu īpašnieks tomēr sapratīs, kāpēc savas govis nevajag sakrustot ar visu, kas kustās un kam ir ragi. Protams, tām būs grūti konkurēt ar dažādiem ezotēriskajiem sviestiem un lielisko domu par mūsu kosmisko izcelsmi.🙂

        Like

  2. Pirms kāda gada biju vienojies ar Jumavu tulkot tobrīd jaunāko Dokinsa grāmatu, taču pasākums izčibēja autortiesību purvā:/ Žēl, bet turpinu +/- aktīvi meklēt izdevniecību, kas noriskētu ar kaut ko populārzinātnisku, pat ja līdz galam īsti neizprotamu. Labi, ka ir vēl kāds, kuram kas tāds interesē.

    Tā vietā tulkoju grāmatu par to, kā cilvēkus radīja citplanētieši, tā kā viss nav zaudēts.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: