Gēnu garie pirkstiņi

Richard Dawkins. The Extended Phenotype: The Long Reach of the Gene. Afterword by Daniel Dennett. Oxford, New York: Oxford Unversity Press, 1999 (1982). 313 lpp.

  Ričards Dokinss ir tik pazīstams populāri rakstošs zinātnieks, ka likās dīvaini nebūt lasījušai nevienu viņa grāmatu. Tiesa, saminstinājos jau ievada pirmajās rindkopās, kur viņš atklāja, ka EP zināmā mērā esot turpinājums grāmatai “The Selfish Gene”, kas turklāt ir domāta plašam lasītāju lokam, kamēr šī – kolēģiem biologiem. Tomēr tālāk autors apgalvoja, ka esot centies arī šo darbu uzrakstīt tā, lai to varētu lasīt arī nespeciālisti, un galvenais: “ja lasāt tikai vienu manu grāmatu, lai tā būtu šī”. Nu labi.
  Dokinsa doma, ka visu nosaka gēni, man, protams, nebija gluži sveša, tāpēc satriecošus jaunatklājumus nepiedzīvoju. Tomēr sagrīļojās līdzšinējais priekšstats, ka gēni ir vienīgais, kas viņam rūp, ģenētiskā determinista tēls. (Te drīkst pienākt Sibilla un izlabot terminoloģiju utt.) Dokinss rakstīja, ka būtībā gēnu un vides ietekme neatšķiras viena no otras. Abas var būt vienlīdz grūti vai viegli novēršamas, neviena nav jāuztver kā nolemtība un iemesls neko nedarīt. Kaut arī mūsu izturēšanos nosaka gēni, praksē viss ir tik sarežģīti, ka varam iedomāties – mums piemīt brīvā griba. Godīgi sakot, šī man šķita svarīgākā grāmatas atziņa, ko vēlams atkārtot, kārtējo reizi lasot vai dzirdot ziņu, ka atklāts resnuma, agresijas vai kāds cits gēns. (Vēl Dokinss rakstīja, ka tie paši gēni citos apstākļos varētu izpausties pavisam citādi.)
  Grāmata patiešām ir uzrakstīta pietiekami vienkārši, lai to varētu lasīt arī vienkāršs cilvēks, kas vēl atceras kādu drusciņu no skolā mācītās bioloģijas. Tā kā Dokinss ir etologs, dzīvnieku uzvedības speciālists, tekstā ir daudz piemēru no dzīvnieku pasaules, mazi stāstiņi par lauvu kopošanās paradumiem, to, kā dzeguzes psiholoģiski manipulē ar citiem putniem, skudras paverdzina citu pūžņu darbaļaudis un citi parazīti savus saimniekorganismus aizstumj drošā nāvē, ja tas nepieciešams nākamajai dzīves stadijai. Brr. Parazītu spēja vadīt citu dzīvnieku rīcību Dokinsam kalpo par apliecinājumu, ka gēni nosaka ne tikai sava organisma, bet, kā teikts nosaukumā, paplašinātu fenotipu, ka gēnu ietekme pārsniedz viena organisma robežas. Un gēni, nevis organisms vai kopiena, ir tie, kas evolūcijā cīnās par stiprākā izdzīvošanu.
  Man tas viss, izņemot varbūt dažviet citādi domājošo biologu kritiku, izklausījās diezgan pārliecinoši, tomēr apzinos, ka, visticamāk, tikpat pārliecinoši man varētu šķist arī pavisam pretēji apgalvojumi. Kā lai cilvēks, īpaši kāds no malas, kas pats tur pirkstus nav iebāzis un nevar iebāzt, zina, kura no pašreizējām teorijām ir pareizāka par citām? Baidos, ka būtībā atliek vienīgi noticēt kādam, kas raitāk izsakās, kam ir lielāks atbalstītāju pulks un tā joprojām, un teikt, ka mani ir pārliecinājuši viņa argumenti.
  Vienlaikus es uzskatu, ka ir vēlams reizumis palasīt šādas te līdz galam īsti nesaprotamas grāmatas, turklāt tāpat kā dzeju – neizlaižot pārlieku grūtās vietas un nesatraucoties par tām, meklēt to, kas tevi uzrunā. Piemēram, šādi.