Negri

Antonio Negri. Insurgencies: Constituent Power and the Modern State. Translated by Maurizia Boscagli. Minneapolis: University of Minnesota Press, 1999. (Il potere costituente: saggio sulle alternative del moderno. 1992.) 368 lpp.

  Saskaitīju kalendārā atlikušās dienas un sapratu: ja ar godu gribu pabeigt 2012. gada izaicinājumu, man ne tikai jāpabeidz trīs iesāktās grāmatas, bet arī katru dienu kaut kas jāuzraksta. Ak vai! Tomēr es pamēģināšu, iedvesmu smeļoties divu rindkopu lakonismā (starp citu, to autora rakstu “Latvju Tekstos ” tā arī izlasīju – pirmo un pēdējo rindkopu. Tiesa, es žurnālu vispār tikai pāršķirstīju). Un nākamgad noteikti pat nemēģināšu LP tā pieblīvēt ar tekstiem, apsolu.
  Pirms cik tur tiem gadiem no R. dabūju “Insurgencies” un tā arī līdz šim nebiju pat iesākusi, un ne jau velti. Šī droši vien bija izaicinājuma sarežģītākā grāmata, man pat vārdu trūkst, lai par to latviski parunātu. Par Negri un Hārta (Michael Hard) “Empire” man palikušas krietni vieglākas atmiņas (bet varbūt es toreiz biju labākā formā), tomēr skaidri redzams, ka triloģijas saknes meklējamas jau šeit, constituent power un multitude ir cieši saistīti. Negri apskata, kā revolucionāri noskaņotās tautas masas, radošs spēks, kas var mainīt valsts iekārtu, allaž saduras ar varu, kas jau ir ierakstīta konstitūcijā un līdz ar to zaudējusi revolucionaritāti un ir ieinteresēta pašreizējo stāvokli.
  Lielāko grāmatas daļu Negri komentē citu autoru darbus, ko es neesmu lasījusi, sākot ar Makjavelli, hronoloģiski turpinot ar Džeimsu Heringtonu, Džefersonu un citiem ASV dibināšanai klāt stāvējušajiem vīriem, Tokvilu un beidzot ar Marksu, Ļeņinu, Trocki, Rozu Luksemburgu un Hannu Ārenti (kā pašsaprotamu faktu apgalvojot, ka, šķiet, vienīgā viņas latviski tulkotā grāmata, “Totalitārisma izcelsme” esot Ārentes sliktākais darbs). Kaut arī Negri daudz citē, tomēr mani robi izglītībā bija ļoti jūtami, turklāt bija ārkārtīgi grūti koncentrēties. Droši vien, ja saņemšos pārlasīt, viss liksies kā redzēts pirmo reizi. Taču vietām bija pat ļoti interesanti, radās vēlme palasīt Negri citētos autorus, cits priekšstats par viņiem un mazliet cits skatījums uz demokrātijas vēsturi. Starp citu, anarhistu pozīcija man tomēr likās tuvāka nekā marksiski ļeņiniski luksemburdziskā, tā kā visā piekrist autoram es negrasos.
  Ja jums līdz šim nav ienācis prātā lasīt Negri, tas visticamāk ir ļoti pamatots iemesls to nedarīt. Bet ziniet, ka viņš tomēr ir negaidīti optimisks.

  Is what is awaiting us a history of freedom? It would be foolish to say so, confronted as we are by the horrid mutilations that constituted power continues to inflict on the ontological body of human freedoms and by perpetuating negation that the unbreakable series of freedom, equality, and strength, of the multitude posed in contrast. What awaits us is a history of liberation, disutopia in action, relentless and as painful as it is constructive. The constitution of strength is the experience itself of the liberation of the multitudo. The fact that in this form and with this force constituent power cannot but appear is irrefutable and that it cannot but impose itself as hegemonic in the always renewed world of life is necessary. It is out task to accelerate this strength and recognize its necessity in the love of time.

Posted on 21.12.2012, in Angliski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

  1. Es tā, pārlecot no pirmās rindkopas uz pēdējo, lasu 90% rakstu, jo sevišķi internetā😦

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: