Buda ar pīrādziņiem

Māris Putniņš. Mežonīgie pīrāgi. Il. Māris Putniņš. Rīga: Valters un Rapa, 2003. 558 lpp.
Hanifs Kureiši. Priekšpilsētas Buda. Tulk. Silvija Brice. Il. Māris Sīmansons. Rīga: Atēna, 2000. (Hanif Kureishi. The Buddha of Suburbia. 1990.). 344 lpp.

  Vispirms pīrāgi.
  „Mežonīgos pīrāgus” es nu jau pasen sāku lasīt skaļi, un tas bija diezgan apnicīgi, jo mazais klausītājs mēdza mani pārtraukt pusvārdā, lai iebakstītu ar pirkstu attēlā un paprasītu: „Kas ir tas?” Beigās grāmatu (un visus trīs turpinājumus) viņam izlasīja vecmāmiņa. Tā tika aizdota arī labākajam draugam, un nezinu, kā puikam, bet draugam tēvam tā ļoti patika. Es gan „Pīrāgus” toreiz tā arī neizlasīju.
  Māris Putniņš bērnībā droši vien ir daudz lasījis Dimā, Stīvensonu un tamlīdzīgus autorus. „Mežonīgie pīrāgi” ir klasisks (lai neteiktu – vecmodīgs) piedzīvojumu romāns, kurā ir gandrīz labi, tomēr neganti bīstami pirāti, uzticīgi draugi, izveicīgas zobenu kaujas, konkurējošas reliģijas, cīņas par dārgumiem un daiļās dāmas sirdi, bēgšana no cietuma un izglābšanās no drošas nāves – par mata tiesu. Tikai daiļā dāma šeit nevis sēž, gaidīdama bruņinieku un sievišķīgi manipulēdama ar neaptēstajiem sliktajiem, bet pati ir paņēmusi šaujamo un kļuvusi par mežonīgo pirātu komandas neaizstājamu daļu. Ak jā, viņu sauc par Magoņmaizīti, un reizēm viņa grib nopūderēt degunu ar smalkām magoņu sēkliņām, bet pirātu kuģim, lai jaunkundzi izglābtu, pakaļ dzenas trūcīgais Eklērs, kam nokususi visa šokolādes glazūra, un necilais mailīšu zvejnieks Pelmenis, kas sapņo kļūt par īstu Pīrāgu.
  Ar tukšu vēderu grāmatu labāk nelasīt. No otras puses, kāda vācu lasītāja (grāmata ir izdota arī šajā mēlē) rakstīja, ka vairs nekad nevarēšot ieēst magoņu bulciņas, tā ka ej nu sazini, varbūt tā var kādam palīdzēt ne tikai jūrniecības, konditorijas un kulinārijas terminu apguvē, bet arī liekā svara zaudēšanā… ja ir drosme riskēt un pamēģināt.

  – Barbekjū! Barbekjū! – asinsdesas nikni uzbrukdamas auroja savu kaujas saucienu.

  Man nepatika vietas, kurās autors nebija spējis atturēties no klajiem negatīviem stereotipiem, piemēram, Sibīrijas pelmeņiem visiem ir papilnam nopuņķojušos bērneļu, bet tumšās asinsdesas ir īsti mežoņi. Taču bērnus tas droši vien netraucēs, un varbūt arī vecākiem ļaudīm nebūs laika to pamanīt.

  – Asinsdesas mirst, bet nepadodas! – viņa iekliedzās. – Barbekjū!
  Un, ieķērusies ar abām rokām vēderā, asinsdesa vienā mirklī pārplēsa melno ādu no viena gala līdz otram. Pildījums izbira zemē, un tukšā desa izstiepās pie knoblohu vecākā kājām.

***

  Pat nezinu, kāpēc līdz šim nebiju lasījusi šo grāmatu no mana 2012. gada izaicinājuma, gluži tāpat, kā nezinu, cik gadus tā bija nostāvējusi grāmatu skapī. Katrā ziņā ilgi. Izrādās – pārāk ilgi. Domāju, ka 2000. gadā tā man būtu patikusi krietni vairāk.
  Kā raksta internetā, ar “Priekšpilsētas Budu” angļu literatūra esot sākusi pievērsties multikulturālismam, Anglijā dzimušo otrās paaudzes ieceļotāju pieredzei (Kureiši grāmatas varonis ir Londonas priekšpilsētā dzimis anglis, tāpat kā viņa māte, taču viņa tēvs ir indietis, un Karīmam ir tumša ādas krāsa). Pēcāk sekoja ne viens vien arī latviski izdots un lasīts romāns, ko sarakstīja citi autori, un pirmreizības sajūtu uztvert vairs nav iespējams. Paliek būtībā izklaidējošs stāsts par tiem tālajiem laikiem, kad hipijisko ģērbšanās, mūzikas un pārējo stilu pēkšņi nomainīja panki, un jaunieti, kas no vidusslāņa dzīves priekšpilsētā nokļūst Londonā un teātra pasaulē. Viņš gūst daudzveidīgu seksuālo, sociālo un intelektuālo pieredzi, kuru neuztver gluži nopietni:

  Bet, pirms paguvu pabeigt teikumu, Anglijas interesantākais un radikālākais teātra režisors bāza savu pimpi starp manām runājošajām lūpām. Es spēju novērtēt šo privilēģiju, tomēr man tā diez kā nepatika: tā atgādināja uzmākšanos. Viņš būtu varējis pieklājīgi paprasīt atļauju. Tāpēc es apveltīju viņa diņķi ar Dienvidlondonas zvēlienu – ne jau briesmīgu, ne tādu, lai tiktu samazināta mana loma izrādē, – tomēr pietiekamu, lai viņš salēktos. Paskatījies augšup, vērojot viņa reakciju, es ieraudzīju viņu atzinīgi murminām.

  (Ai, laikam tomēr nevajadzēja vienā ierakstā mēģināt salikt tieši šīs grāmatas.)
  Karīmam ir forša draudzene Džamila, kas kādā brīdī kļūst pilsoniski interesanta, bet viņš pats man šķita tāds nekāds. Grāmatā nav nekā tik neaizmirstama kā kodes Kureiši stāstu krājumā. Lasīju ar gana lielu interesi, bet, godīgi sakot, tikpat labi varēju arī nelasīt.
  Grāmatā nav nekādu paskaidrojošu piezīmju, bet tās nebūtu nākušas par sliktu, jo tekstā ir pieminētas daudzas reālas personas. Vismaz es, romānus lasot, neuzmeklēju svešos vārdus internetā, taču, zinot, kas ir garāmejot pieminētie Tariks Alī vai Frics Perlss (un nevajag therapy tulkot kā terapija, labi?), attēlotā ainava kļūst skaidrāka.

Posted on 28.12.2012, in Latviski and tagged , , , , , , , , , , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

  1. Tas tak visiem tāpat ir skaidrs, ka tādas grāmatas neviens nesaliek kopā nejauši.🙂

    Lasīju vienu no nākošajām Pīrāgu daļām, kurā gastronomisko izstrādājumu klāsts bija vēl plašāks, un ik pa brīdim izjutu perversu tieksmi pārtraukt lasīšanu un uzkost kādu no grāmatas varoņiem. Pieļauju, ka tieši tas mani atturēja no citu daļu lasīšanas. Man nepatīk ēst literārus personāžus.

    Budu lasīju pirms gadiem desmit, tad likās patīkami izklaidējoša, bet Kureiši stāsti, protams, bija krietni labāki.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: