Postmodernisms, kapitālisms, kultūra

Vytautas Rubavičius. Postmodernusis kapitalizmas. Kaunas: kitos knygos, 2010. 269 lpp.
Fredric Jameson. Postmodernism, or, The Cultural Logic of Late Capitalism. Durham: Duke University Press, 1997 (1991). 432 (neskaitot rādītāju) lpp.

 Pēc Negri šī bija kā vakara pasaciņa. (Grāmatas fragmenti lietuviski lasāmi šeit.) Protams, tas ir jauki, taču, ņemot vērā, ka šī esot zinātniska monogrāfija, arī mazliet aizdomīgi. Autors “Postmodernajā kapitālismā” apraksta, ko par postmodernismu (“tāda kapitālisma stadija, kurai raksturīga gan epistemoloģiju daudzveidība, gan globālas patērētāju un patērētājsabiedrības rašanās, gan patiesības jēdziena izzušana, jo pārsvaru gūst objektīvums, gan daudz kā cita” (V. R.) jeb, kā raksta F. Džeimsons, “mēģinājums vēsturiski domāt [par] tagadni laikmetā, kas vispār ir aizmirsis, kā domāt vēsturiski”) un kultūras likteni tajā domā dažādi citi cilvēki, un tas viņam sanāk atzīstami viegli un raiti. Visu sarežģīto domātāju komplicētos tekstus, gan Marksu un Heidegeru, kas Rubāvičum (atbilstoši noteikumiem šis poļu climes leišu uzvārds būtu jāraksta pirmajā deklinācijā, taču es piekrītu Jānim Elsbergam, ka vajag takš nošķirt abas tautības, turklāt man patīk nepelnīti noniecinātā trešā deklinācija, izņemot vienīgi vārdu “cirkus”) ir visa pamatā, gan Bodrijāru, gan citus – un bibliogrāfija ir samērā gara – tos visus viņam ir izdevies izstāstīt tā, lai katrs vidusskolēns varētu saprast. Tikai dažbrīd gadījās par kādam vārdam, ko nezināju ne es, ne mana vārdnīca. Tāpēc šī varētu būt grāmata, ko ieteikt cilvēkiem, kas grib uzzināt, ap ko šī lieta grozās.
 Ir tā. Vēlīnajā kapitalisma stadijā ražošana kļūst mazsvarīgāka par patērēšanu, un tas attiecas arī uz kultūru un pat t.s. garīgo dzīvi. Viss tiek padarīts par preci vai par resursu, cilvēki veido savu identitāti kā patērētāji, un, lai gan pēc PSRS sabrukšanas ticis uzskatīts, ka ir pienācis ideoloģijas gals, tomēr, kā autors pārsteigts atklāj, mēs vienkārši esam dabūjuši citu ideoloģiju, kas tikai atklāti nenosauc savu vārdu. Attīstoties biotehnoloģijai un medicīnai, par resursiem tiek padarīti arī gēni un dzīvība kā tāda, no jauna iekārdinot cilvēku ar allaž vilinošo nemirstīgumu. Kultūras industrija un masu informācijas līdzekļi iesaistās patērētājsabiedrības spēlēs, pārdodot skatītāju (klausītāju utt.) reklāmdevējiem.
 Rubāvičus mēģina aptvert plašu jautājumu loku un nekur īsti neiedziļinās. To īpaši viegli pamanīt vietās, kur mūsu viedokļi atšķiras, piemēram, viņš noraida viedokli, ka geji, lezbietes, transvestīti un citi seksuāli dīvaini subjekti varētu atbrīvot ne tikai sevi, bet arī sabiedrību, kas, domājot par viņiem, labāk saprastu sevi. R., kristietis būdams (interesanti, ka personu rādītājā ir iekļauts Dievs, bet nav Cita, kas arī grāmatā rakstīts ar lielo burtu), uzskata, ka tādējādi tiek vardarbīgi lauzti viņa priekšstati par normālu dzīvi un normālumu vispār, un var nojaust, ka pēc viņa domām šīs dīvainības ir tikai vēl viena patērētājnieciskuma izpausme. Piedevām viņš piesauc nepieciešamību pievērst uzmanību arī kaisles objektam, Citam, piemēram pedofīlijas vai nekrofīlijas objektam, kas tūdaļ dara skaidru, ka tā rīkoties nedrīkst, ka, lai kā runātu par brīvu partnerību, Cits ir tikai baudas ieguves līdzeklis. Viss vienā lielā putrā un bez argumentiem. Ja tā uz to paskatās, heteroseksuālās attiecībās taču partneris ir lielākā mērā Cits nekā homoseksuālās, tātad vairāk pakļauts manipulācijai un viņa interešu ignorēšanai? Nemaz nerunājot par to, kas ir lielāka vardarbība – pieņemt, ka tavi uzskati par normālumu nav pareizi, vai būt spiestam dzīvot saskaņā ar citu priekšstatu par normālumu.
 Autors līgani pāriet no vienas tēmas pie citas, mazliet izdalās tikai pēdējās divas nodaļas, kas veltītas brīvajam tirgum un pilsētu attīstībai. Diemžēl, pārstāstot, ko teikuši citi, viņam nesanāk laika kaut ko izdomāt arī pašam, un grāmatā nav gandrīz nekā par Lietuvu. Tikai pēdējā nodaļā, apskatījis globālās pilsētas, R. secina, ka Viļņai vienai pašai nav izredžu kļūt par nozīmīgu spēlētāju, un iesaka apvienot spēkus ar Varšavu. Tad noteikti galvaspilsēta ātrāk kļūtu par metropoli, atrisinātos transporta problēmas un celtos dzīves kvalitāte. Pirmajā nodaļā gan viņš kā, šķiet, negatīvi vērtētās patērētājnieciskošanās pazīmi piesauca arī nepārtraukto runāšanu par dzīves līmeni…
 Īsāk sakot, R. ir bezzobains, pretrunīgs, viņš iezīmē (pārzīmē) pašreizējo stāvokli, bet pat nemēģina nospraust kādu ceļu uz priekšu vai sāņus, taču kopumā man liekas forši, ka leišiem ir tāda grāmatiņa.

 Turpretī Džeimesona nu jau klasiskajā darbā autoru nevar nepamanīt. Viņš nevairās no vārda “es” (R. pāris vietās lietoja “mēs”, kas izklausījās pavisam dīvaini) un citu viedokļus citē, lai ar tiem iesaistītos sarunā, tos papildinātu vai parādītu to kļūdainumu. Viņš jūt nepieciešamību apzināt un izvērtēt ne tikai to, kas notiek, bet arī alternatīvas.

 It seems to me very important to persuade ourselves, as Michaels tirelessly insists here, that we are inside the culture of the market and that the inner dynamic of the culture of consumption is an infernal machine from which one does not escape by the taking of thought (or moralizing positions), an infinite propagation and replication of “desire” that feeds on itself and has no outside and no fulfillment.

 Grāmatā garas, vairāk teorētiskas nodaļas mijas ar īsākām, kas atspoguļo viņa kā postmodernās kultūras patērētāja pieredzi, konkrētu kino, video, literatūras, mūzikas, arhitektūras utt. darbu lasījumu. Izrādās, ka es, jau sen aptvērusi, ka pasauli lielā mērā uztveru kā tekstu, nepavisam šai ziņā neesmu viena, ka tā ir raksturīga postmodernisma laikmeta sajūta, lai gan vispār šī esot vizuāla kultūra ar noslieci uz mūziku, bet augstajai literatūrai galīgi neesot ziedu laiki.

 So it is that political power becomes a “text” that you can read; daily life becomes a text to be activated and deciphered by walking or shopping; consumers’ goods are unveiled as a textual system, along with any number of other conceivable “systems” (the star system, the genre system of Hollywood film, etc.); war becomes a readable text, along with the city and the urban; and finally the body itself proves to be a palimpsest whose stabs of pain and symptoms, along with its deeper impulses and its sensory apparatus, can be read fully as much as any other text. That this reconstruction of basic objects of study was welcome and liberated us from a whole range of constricting false problems no one can doubt, that it brought with it new false problems in its own right no one could fail to anticipate.

Posted on 31.12.2012, in Angliski, Lietuviski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: