Aizmirstības mežā

Theodora Goss. In the Forest of Forgetting. Introduction by Terry Windling. Il.: Virginia Lee. Gaithersburg, US: Prime, 2007 (2006). 255 lpp.

  Pirms diviem gadiem man sakārojās Teodoras Gosas grāmatiņu, jo biju izlasījusi vairākus spēcīgus stāstus. Grāmatu nopirku, bet lasīt es lasīju Gosas emuārus, kur ir ne tikai saites uz internetā atrodamajiem viņas stāstiem un dzejoļiem, ne tikai apceres par rakstīšanu, bet arī daudz fotogrāfiju ar skaistiem priekšmetiem, kas man pašai šķistu par smalku, bet paskatīties uz tiem man patīk. Tā nu esmu saskatījusies un salasījusies tik daudz, ka arī krājumā publicētie stāsti man šķita smalkāki nekā tie, ko biju lasījusi iepriekš.
  Vispār, ja grāmatu būtu izdevis cits apgāds, ja nebūtu priekšvārda un dažu uz pēdējā vāka iespiesto teikumu, to varētu uztvert kā pavisam parastu stāstu krājumu. Mazdrusciņ fantastiskā ir katrā stāstā, taču to bieži var uztvert vienkārši kā metaforu, kā spēcīgu iztēli, kā pieaugušajiem izstāstītu pasaku. Piemēram, pirmais stāsts ir Ērkšķrozītes versija, kurā ļaunās fejas vietā ir karaļa bijusī mīļotā/mīļākā, vienkārša meitene, kas pēc karaļa laulībām un viņas izraidīšanas no pils iemācās mazliet burvju mākslas no grāmatas Compendium Magicarum, ko nopirkusi un saņēmusi pa pastu. Un princis atbrauc ar buldozeru, jo kā nekā pagājis simt gadu un līdz ar laikiem mainījusies politiskā iekārta. Bet stāsta beigas vēl nav pienākušas, tās autore gaida līdz ar lasītāju.
  Vai, piemēram, vairāki stāsti par raganu Emīliju Greju, kas gluži kā Mērija Popinsa no zila gaisa uzrodas mājās, kur kādam ļoti nepieciešama palīdzība, kur kāds ir lūdzis šo palīdzību. Bezgala labi audzināta, viņa tomēr reizēm izpalīdz pavisam negaidītā veidā un tad pazūd tā, it kā viņas nebūtu bijis, it kā bēdu māktie cilvēki būtu viņu izdomājuši, lai paši saviem spēkiem un ne vienmēr legāliem līdzekļiem tiktu galā ar slogu, kas viņus nomāc. Starp citu, par Grejas jaunkundzies vadīto raganu skolu Gosa bija sākusi rakstīt diezgan jautru pusaudžu romānu, ko turpinājumos publicēja savos emuāros.
  Gosas stāstos nevar nepamanīt vēl divas tēmas: Austrumeiropu un mākslinieka radošo darbu. Reizēm šīs tēmas pārliecinoši saplūst vienā darbā, kā tas notiek dažos krājuma spilgtākajos stāstos. Viņas Austrumeiropa vai Centrāleiropa, lai gan izdomāta, tomēr neapšaubāmi ir atmiņas, pašas vai drīzāk mātes un vecmāmiņas, par Ungāriju, kurā bagāta ģimene paliek bez īpašumiem, pērlēm un porcelāna. Tāpēc man tuvāka ir Le Gvinas Orsīnija, kurā lielāka vērība pievērsta cilvēkiem, kam pērļu nekad nav bijis.
  Lai gan es biju gaidījusi kaut ko mazdrusciņ vairāk, tomēr šī bija laba grāmata, ar ko iesākt gadu, un droši vien es to kādreiz pārlasīšu.

Posted on 30.01.2013, in Angliski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: