Janvāris. Pārskats un aptauja

This rose has twelve petals.
Visi uzskatīja viņu par mirušu.
‘I’m putting you in charge of Tam and Richie,’ said Donald.
The first thing I can remember is a blue line.
Vispār zināms, ka valodās, kas iet no mutes uz muti, top sagrozīta patiesība.
Debesskrāpi pieskandināja spalgas, uzmācīgas ugunsgrēka sirēnas.
I wouldn’t mind feeling it again, the first time I fell in love.
In addition to being the name of a political movement, ‘anarchism’ is a time-honored epithet – a word often uttered with a derisive snort by conservatives, liberals, and mainstream leftists alike.
Madridē viņa ieradās ar diviem jauniem telefona numuriem pagātnes pēdu izraibinātā piezīmju grāmatiņā.
Эта книга — не учебник и не справочник по иностранному языку.
Souls grieve into human form.
Ever since the beginning of the industrial revolution, working people and their allies have sought a reduction in the hours of work.

  Lūk, tāds ir bijis mans janvāris, no rozēm līdz maizes pelnīšanai. Tiesa, kad man ienāca prātā pierakstīt pirmos teikumus, cerēju uz intriģējošāku iznākumu, tomēr (un ja vēl citronūdenim pielietu vairāk ruma) zināmu saikni un secību tajos var saskatīt.
  Biju sacerējusies, ka visu, ko izlasīšu, cītīgi arī aprakstīšu. Ha. Kā tad. Esmu uzrakstījusi par ceturto daļu no, starp citu, autoru dzimumu ziņā apbrīnojami līdzsvarotā (ja neņem vērā, ka vienā grāmatā ir publicēti 55 sieviešu dzejoļi) duča. Protams, es vēl aizvien vēl ceru, bet katram gadījumam pavaicāšu jums, kam būtu jāpievēršas vispirms (izaicinājumi, dāvanas un Kurbads ir ārpus konkurences). Var atķeksēt vairākus variantus un vēl pierakstīt klāt savējo, kā arī izteikties komentāros. (Vai sabiedrības viedokļa noskaidrošana kādreiz kaut ko maina, tas, protams, ir cits jautājums.)


  Vienā teikumā par izlasīto. (Laikam jāpārkopē 2013. g. sarakstā, bet tad gan tas sanāks ļoti garš, vai ne?)
Theodora Goss. In the Forest of Forgetting. Kārtīgās mežģīnēs ietērptas un uz porcelāna uzgleznotas nepavisam ne saldas ainiņas no mākslinieku un raganu, balerīnu un bāreņu fantastiskās dzīves, kurā savs ceļš jāizvēlas pat tad, kad šķiet, ka šādas iespējas nav.
Pols Osters. Ilūziju grāmata. Jau kuru reizi pārliecinājos, ka ir interesanti lasīt par neredzētām filmām un nelasītām grāmatām, pat ja tās ir iluzoras, taču līdz aizgrābtībai nedaudz pietrūka – nedaudz.
Magnus Mills. The Restraint of Beasts. Romāns, pretēji gaidītajam, mani neaizrāva, fašistiski kārtīgā darba apraksti nešķita ne gana absurdi, ne biedējoši neizbēgami, un piesolīto komēdiju es nesaskatīju.
Margaret Atwood. Murder in the Dark. Dzeja, kas izliekas par prozu, vai otrādi, vienkārši literatūra, kas izliekas par sieviešu literatūru, vai otrādi, priekšmeti un cilvēki, kas izliekas par rakstnieces iedomu tēliem, vai otrādi – ak, nekam nevar ticēt!
Visvaldis Lāms. Ķēves dēls Kurbads: Varoņa dzīve ļaužu atcerēs. Viņš dzīvoja tik ilgi un varonīgi, paveica tik daudzus darbus un izmīlēja tik daudzas sievietes, ka kļuva paredzams kā avīze.
Mega Gārdinere. Netīro noslēpumu klubs. Biezo grāmatu izlasīju vienā vakarā, jo otrā dienā vairs negribētu ķerties klāt, jo pieviļ arī tiesu psihiatres, kas nokļuvušas pārspīlētā sižetā un darba vietā domā par vīrieti, kurš gan spēj sirdsdāmu paglābt no visām briesmām.
Melissa Holbrook Pierson. Black Horses and Black Beauties: Animals, Women, a Passion. Fakti, apceres un kaisme vienā glītā sējumiņā, ko var dāvināt katrai sievietei, kas reiz sapņojusi par zirgu, un tām dažām, kas to nav darījušas.
Richard Porton. Film and the Anarchist Imagination. Vai dieniņ, cik pasaulē daudz neredzētu filmu, ko es gribētu noskatīties, un cik jauki, ja cilvēki var dedzīgi strīdēties tieši tāpēc, ka viņu uzskati ir ļoti līdzīgi.
Rakela Martineza. Vienradža ēnas. Te ir gan Latīņamerika, no kuras netikt vaļā, gan Madride, kurā iemīlēties, gan cilvēki, kuru varētu arī nebūt, tāpēc šķiet, ka romānā gribēts pateikts daudz vairāk, nekā es tajā izlasīju.
Николай Бодров. Как изучить английский язык самостоятельно. Нестандартные приемы самообучения. Šausmīgi uzņēmīgs zellis izstāsta savu un vēl dažu tikpat ķertu vīrišķu izglītošanās pieredzi, kas vienlaikus gan biedē, gan uzmundrina.
Karen McCarthy, ed. Bittersweet: Contemporary Black Women’s Poetry. Žēl, ka šī nav mana grāmata, kādu pusi dzejoļu es varētu mācīties no galvas vai vismaz pārlasīt ne reizi vien, cause i ain’t no gentleman.
Anders Hayden. Sharing the Work, Sparing the Planet: Work Time, Consumption, & Ecology. “Darbs ir patvērums cilvēkiem, kam nav nekā labāka, ko darīt,” esot teicis Oskars Vailds, un autors, bruņojies ar skaitļiem un zīmējumiem, ir viņa pusē, un es Andersam piekrītu, bet mēs zinām, ka vienmēr kādam ir jāstrādā, tāpēc labāk, lai darbs tiek visiem pa drusciņai.

Worlds Without End ir izdomājuši, ka šogad jālasa 12 agrāk neiepazītas fantāzijas vai fantastikas rakstnieces, pie tam vienai jābūt izvēlētai nejauši. Tā kā šī doma man patīk un Gosu nosacīti varētu pieskaitīt pie nezināmajām rakstniecēm, varētu pamēģināt. WWE vietnē ir autoru saraksts ar fotogrāfijām, no kura es izkopēju vārdus, kas man jau kādu laiku ir iesēdušies prātā: Charlotte Perkins Gilman, Joanna Russ, Lauren Beukes, Emma Bull, Octavia E. Butler, Jacqueline Carey, C. J. Cherryh, Diana Gabaldon, Margo Lanagan, Stina Leicht, Madeleine L’Engle, Kelly Link, Max Frei, Hope Mirrlees, Erin Morgenstern, Naomi Novik, Tea Obreht, Robin Hobb, Helen Oyeyemi, Ann Radcliffe, Sheri S. Tepper, Jo Walton, Martha Wells, Connie Willis, G. Willow Wilson.
  Sanāk vairāk nekā divpadsmit, bet nav liela bēda. Tāpat droši vien lasīšu kaut ko citu, piemēram, Annu K.
  Arī ar fantastiem vīriešiem es varētu izveidot tikpat garu kaunpilnu sarakstu, bet to tad kādu citu gadu.
  Kā redzams, man tomēr ir parādījušies plāni. Vēl es domāju turpināt lasīt anarhistus, pievērsties izglītojošo grāmatiņu sērijām (Short Introduction, No-Nonsense Guide utt.), raganām (sveiciens Doronikei) un vēl mazliet palasīt par valodām. Par mākslu es arī neko nezinu, bet tas tik drīz laikam nemainīsies.
  Re, Pēterburgā ir kāda grāmatnīca “Все свободны”, kurā es labprāt iepirktos.

Мы хотели сделать книжный магазин своей мечты, за который было бы не стыдно и в котором хотелось бы находиться самим. В Петербурге подобного места не было — по крайней мере, мы его не видели. Мы хотели, чтобы по ассортименту и духу «Все свободны» походил на московский «Фаланстер». Большие сетевые магазины мы, напротив, воспринимали как антагонистов — нам не нравились ни цены, ни ассортимент, ни обстановка. (Visa intervija.)

Posted on 02.02.2013, in Kas cits and tagged , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: