Pūķi un meitenes

Rachel Hartman. Seraphina. Il. Andrew Davidson. New York: Random House Children’s Books, 2012. 480 lpp.

  Pusaudžu literatūru lasu reti, jo kas tad lasītu pieaugušo grāmatas? Tāpēc nevaru šo romānu salīdzināt ar pārējo piedāvājumu un nevaru pateikt, vai grāmata patiks arī jaunām meitenēm un zēniem, bet skaidrs, ka pusaudži ir tikpat dažādi lasītāji kā pieaugušie, ar tikpat dažādām gaumēm, vajadzībām un prasmi nevērtēt grāmatu pēc tā, ko esi sadomājies iepriekš (nevis pēc vāka, kas man ļoti patīk). Par pēdējo jautājumu es brīdi paprātoju, kad intereses pēc biju izlasījusi Amazonē sliktās atsauksmes. Nav nemaz tik vienkārši pārslēgties un saprast grāmatu, kas izrādās atšķirīga no gaidītā, un es pati arī šajā ziņā reizēm noteikti grēkoju. Tāpēc uzreiz brīdināšu, ka romāns patiešām ir par pūķiem un meiteni, kas ir daļēji cilvēks, daļēji – pūķis, taču tas nav zobenu vai citām cīņām, burvestībām, izredzētības, pasaules glābšanas un spraigiem piedzīvojumiem pārpilns darbs, un lasītājiem vislielākie iebildumi ir bijuši pret notikumu lēno gaitu, ko arī es kādā brīdī ievēroju, taču man tā nemaz netraucēja, jo negaidīju piedzīvojumu romānu.
  Serafīnai ir sešpadsmit gadu, un viņa atceras savu piedzimšanu, kuras laikā nomira māte. Viņa dzīvo mums nepazīstamā zemē, kas ir diezgan viduslaicīga. Ekonomiskie jautājumi īsti netiek apskatīti, taču Serafīna strādā. Viņa ir karalienes galma komponista asistente un princeses skolotāja, jo no mātes mantojusi izcilu muzikalitāti. Tā gan nav vienīgā piemiņa no mātes. Komplektā nāk klāt arī mentāla atmiņu lādīte, kas, kārtīgi neaprūpēta, var sagādāt spēcīgas galvassāpju un vīziju lēkmes, kas ārēji izpaužas līdzīgi epilepsijai, un mazliet pūķa zvīņu.
  Pūķi dzīvo kaimiņos, pareizāk sakot, cilvēki reiz ievācās viņu labākajos medību laukos, sekoja daudzi kara gadi, līdz pirms gadiem četrdesmit tika noslēgts miera līgums. Taču attiecības nav diez ko uzlabojušās, īpaši tagad, kad medībās tiek atrasts visnotaļ iecienītā prinča līķis bez galvas (un nokost galvu ir pūķu izsenis iecienītais paņēmiens).
  Pūķi, kas zelta vietā sākuši krāt zināšanas, spēj pieņemt cilvēka izskatu (neapskatīsim jautājumu, kur paliek liekā masa, šī tomēr ir fantāzijas grāmata), un daži dzīvo arī cilvēku valstī, nēsādami piekārtus zvaniņus, lai, nedo’ die’s, kāds viņus nesajauktu ar cilvēkiem. Pūķi nepazīst mākslu, mūziku, reliģiju un emocijas, toties viņi ir labāk attīstījuši tehnoloģijas, pazīst zīmuļus un modinātājpulksteņus. Cilvēkiem pūķi lielākoties riebjas. Grāmatā ir spilgti aprakstīta segregācija un ksenofobija, un sākumā man šķita, ka te viss būs ļoti paredzams, bet izrādījās, ka nē. Ne nu pūķi ir tādi zelta gabaliņi un cietēji, ne cilvēki tādi sliktie, kā varētu padomāt, turklāt gandrīz ikviens negatīvais tēls tiek parādīts tādā gaismā, lai viņam nāktos kādu brīdi just līdzi vai vismaz lai spētu viņu saprast. Tāpēc kopumā grāmata izrādījās negaidīti gaiša.
  Tātad pūķiem cilvēku valstī neklājas necik labi. Serafīnai, kuras māte izrādījās esam pūķene, ir ja ne sliktāka, tad bīstamāka dzīve. Ja kāds uzzinātu viņas īsto izcelsmi, visticamāk, ar akmeņiem nomētātu gan viņas tēvu, kas pārkāpis abu tautu likumus, gan briesmīgo izdzimteni. Tāpēc savas zvīņas viņa slēpj no visiem. Gudrību un atskabargaino mēli tik labi paslēpt neizdodas, tāpēc Serafīnai sanāk iesaistīties prinča nāves izmeklēšanā, un tās atrisinājums izrādās ārkārtīgi svarīgs. Varētu pat teikt, ka šis ir tiklab jaunas meitenes pieaugšanas un identitātes atrašanas stāsts, kā politisks detektīvromāns. Neizpaliek arī bez romantikas, un šī nu bija tā reize, kad man tā netraucēja, jo jaunie cilvēki nevis nopūtās un stāstīja viens otram visādas blēņas, bet gan apsprieda iecienītākos filosofus un to, kāpēc viņi dod priekšroku tieši šiem domātājiem. Varbūt vienīgi beigas būs mazliet par saldu un nereālu. Bet vispār Serafīna ir ļoti piemērota tam, lai jaunas meitenes viņai gribētu līdzināties, un viņa tāda nav vienīgā. Tur ir gan brīnišķīga princese, gan karaliene, gan citi labi iezīmēti un individuāli otrā plāna tēli.
  Romānā ir arī daudz mūzikas un interesanta reliģiskā sistēma ar daudziem svētajiem un svētajām, par kuriem es gan būtu gribējusi uzzināt ko vairāk. Kur nu vēl pūķi, kas, starp citu, arī attīstās un mainās. Tas viss ir labi uzrakstīts, un, nerunājot par dažiem sīkumiem, varu pažēloties tikai par beigām, kas pienāca pārāk ātri. Šī ir autores pirmā grāmata, taču otrā vēl nav iznākusi. Spriežot pēc “Serafīnas” noslēguma, tajā varētu būt vairāk ugunīgas darbības.

Posted on 05.02.2013, in Angliski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: