Šonedēļ internetā. 26. Māksla, stāsti un komentāri

  Kinopazinējam un tulkotājam Viktoram Freibergam ir bijis kas sakāms par cenzūru un bērnu grāmatām.
Šonam Tanam, austrāliešu māksliniekam un rakstniekam, kura grāmata “Aizpilsētas stāsti” ir izdota arī latviski, nesen iznākusi skiču grāmatiņa, kas visvairāk varētu piesaistīt cilvēkus, kuri reizēm šo to uzzīmē, bet ne tikai viņus. Lūk, intervija un mazs ieskats grāmatā.
Šonedēļ atklāju mazliet kičīgu, mazliet sirreālu un mazliet tvaikpancisku leišu mākslinieku Ģediminu Pranckeviču (Gediminas Pranckevičius). Uzklikšķinot uz (nekrietni nospertā) zīmējuma, tiksiet viņa mājās.
Te jūs paši varat pārliecināties par mākslas spēku. Savējo.

  Rakstniece Kārena Lorda stāsta, kā ir, ja esi citāda, ja pārstāvi citu kultūru:

Almost every interview I have done as an author has presented me with some variation of this question: ‘What is it like, being a writer from another culture?’.
  I’m always fascinated at the editing process between American English, British English, and Caribbean English. The American publishers convert my spelling; the British publishers check my grammar, and some words and phrases I avoid completely because the likelihood of misunderstanding is too great. I write imaginary worlds with their own dialect and slang, which makes editing even more interesting.
  The real surprise comes from the things we don’t know are different. The significance of a particular surname or manner of dress is lost in translation. The explanation might be too complicated for a footnote but too subtle for an appendix.

  Vēl viens mēģinājums atbildēt uz jautājumu, kuru Stīvena Kinga darbu lasīt kā pirmo.
  Ja ir vēlme pēc vecākām šausmām, šeit var dabūt e-grāmatu “The Complete Works of H.P. Lovecraft”.
  To es nez vai lasīšu, toties John Chu (nav ne jausmas, kā izrunā ķīniešu vārdus) stāstu “The Water That Falls on You from Nowhere”, kas sasaucas ar kādu nesenu grāmatas aprakstu, gan izlasīju un atzinu par labu esam. Mazliet fantastikas – iedomājies, kā viss mainītos, ja katru reizi, kad cilvēks samelojas, pēkšņi sāktu līt lietus, — un tad tikai attiecības.

  Uttering “this sentence is false” or some other paradox leaves you with such a sense of angst, so filled with the sense of an impending doom, that most people don’t last five seconds before blurting something unequivocal. So, of course, holding out for as long as possible has become the latest craze among drunk frat boys and hard men who insist on root canals without an anesthetic. Psychologists are finding the longer you wait, the more unequivocal you need to be to ever find solace.

  Čaina Mjevils ir uzskaitījis 50 ne gluži reāliskus darbus, ko lasīt kreisi noskaņotiem cilvēkiem.

  This is not a list of the “best” fantasy or SF. There are huge numbers of superb works not on the list. Those below are chosen not just because of their quality—which though mostly good, is variable—but because the politics they embed (deliberately or not) are of particular interest to socialists. Of course, other works—by the same or other writers—could have been chosen: disagreement and alternative suggestions are welcomed. I change my own mind hour to hour on this anyway.

  Es esmu izlasījusi kādus vienpadsmit vai divpadsmit (Mikhail Bulgakov—The Master and Margarita (1938), Philip K. Dick—A Scanner Darkly (1977), Charlotte Perkins Gilman—“The Yellow Wallpaper” (1892), Ursula K. Le Guin—The Dispossessed: An Ambiguous Utopia (1974), Toni Morrison—Beloved (1987), Marge Piercy—Woman on the Edge of Time (1976), Philip Pullman—Northern Lights (1995), Keith Roberts—Pavane (1968), Mary Shelley—Frankenstein, or the Modern Prometheus (1818), Jonathan Swift—Gulliver’s Travels (1726), Oscar Wilde—The Happy Prince and Other Stories (1888) un man šķiet, ka arī Alexei Tolstoy—Aelita (1922), vēlīno versiju), tātad vēl ir daudz lasāmā.

  Krievijā labākajam 2012. g. publicētam garstāstam marta vidū pasniegs Belkina prēmiju. Visus stāstus var lasīt internetā. Nominantu īsais saraksts ir šāds: Дмитрий Верещагин «Заманиловка», Дмитрий Ищенко «Териберка», Ирина Поволоцкая «Пациент и Гомеопат», Геннадий Прашкевич «Упячка-25», Владимир Холодов «Шанс».

  Vēl es šonedēļ pāris vietās uzgāju apceres, kāpēc cilvēki, kas raksta emuārus par grāmatām, tik reti diskutē ar citiem rakstītājiem. Protams, bieži vien vieni raksta par grāmatām, ko citi nav lasījuši, taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc parasti netiek apstrīdēts rakstītāja izteiktais viedoklis. Lūk, viens raksts:

  Still, I wonder if the genial tone within the book blogging world exists only because we remain silent in disagreement and only speak up when we can support and endorse the thoughts of other bloggers. And if that’s the case, is it a good thing?

  Nu jā, es arī zinu, ka būtu labi komentēt vairāk, jo man pašai arī patīk, ja kāds pie manis parunājas, tak man vispār ir raksturīgi pateikt vienu teikumu un trīs paturēt prātā. Es pat bieži vien reizēm atļaujos nepiekrist, bet pēcāk bažījos, ka cilvēks pie otra ekrāna to varētu uztvert personīgi.
  Kāds cilvēks tur komentāros izsaka domu, ka blogeri varētu piespraust virtuālu nozīmīti, atklājot citiem, cik lielā mērā ir gatavi iesaistīties strīdiņos un cik asus komentārus gatavi uzklausīt. Starp citu, es ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu malā pierakstīt, ka man drīkst un ir pat ieteicams norādīt uz pareizrakstības un pārējām kļūdām, tikai neesmu formulējusi šo teikumu. Varbūt beidzot jāpacenšas.

Advertisements

Posted on 24.02.2013, in Kas cits and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. 17 komentāri.

  1. Par tiem komentāriem – es domāju, ka vispirms mums kopumā internetā ir diezgan pašvaki ar diskusijas kultūru, jo bieži vien strīds par ideju pārtop perosnīgā kašķī. Kā arī gribas tikt pareizi saprastam un nepozicionēt sevi kā piekasīgu lēdiju.
    Grāmatu blogeri lasa diezgan dažādas grāmatas (ja neskaita “Zvaigznes” klientus), un tās, par kurām es ļoti labprāt diskutētu, citi vienkārši nav lasījuši un otrādi. Tādēļ kvalitatīvs disputs par grāmatu ir retums.

    Like

    • Atbilde ir tavā komentārā, ja gribi diskutēt par kādu grāmatu, tad būtu praktiski pateikti – es plānoju lasīt pēc nedēļas grāmatu XXXXXXX, kas grib izlasiet un diskutēsim. 🙂

      Like

      • Blogs jau nav nekāds grāmatu klubs, ar tādām lietām virtuālājā vidē nodarbojas, piemēram, Goodreads, kur tagad arī latviešu grupa lasa kopīgi grāmatas. Bet man nešķiet, ka tas iet dikti veiksmīgi, lai arī balsot par lasāmo visiem patīk.

        Like

        • Tieši tā, tāpēc ņemot vērā nebeidzamo grāmatu skaitu pasaulē, atrast kādu cilvēku, kurš vēl ir izlasījis kādu mazāk pazīstamu grāmatu, ir gandrīz neiespējami. 🙂 Pēc manām domām grāmatu klubi ir bezjēdzīgi, jo ieliek cilvēku mākslīgos rāmjos, tāpat kā to dara liela daļa literatūras skolotāju.

          Like

          • Tagad tak var atrast visādus lasītājus. Ja ne latviešu, tad citvalodu blogeru vidū noteikti. Vai arī var uzrakstīt par mazpazīstamo grāmatu un cerēt, ka tā ieinteresēs vēl kādu. Vai vienkārši iedot draugam, lai izlasa.
            Klubā droši vien var atklāt kaut ko tādu, par ko iepriekš nav nojausts. Šobrīd nē, bet pirms kādiem gadiem es būtu gribējusi tādā piedalīties, bija pat viens kusls mēģinājums izveidot lasītāju pulciņu, bet nekas nesanāca.

            Like

          • Grāmatu klubs ir kompromiss starp cilvēka vēlmi individuāli izvēlēties lasāmo un vēlmi ar kādu apspriest izlasīto. Jā pēdējās nav, tad nav vajadzīgs arī grāmatu klubs.
            Vēl jau pastāv tāda jauka interpretācija – es lasu grāmatu, ko visi lasa, kas nozīmē, ka es lasu labu grāmatu. Bet tas jau ir konformisms.

            Like

            • Jāpiekrīt, ka kvalitāte un popularitāte bieži nav viens un tas pats. Pēc manām domām, svarīgi lasīt grāmatu, no kuras var kaut ko priekš sevis iegūt, savukārt cits cilvēks to lasot, var neiegūt neko.

              Like

            • Par šito Santa rakstīja pirms kāda laika. Var jau lasīt grāmatu, ko lasa visi, jo tā ir ieinteresējusi, lai nepaliktu kaunā, kad visi to apspriedīs, galu galā, lai būtu lietas kursā par jaunumiem.
              Man izjūtas šķiet tikpat valīdas kā loģika, ja vien tiek izskaidrotas.

              Like

      • Nu, pirmkārt, es neplānoju, ko lasīšu pēc nedēļas, un, ja gadījumā esmu kaut ko iecerējusi, visticamāk, tikpat lasīšu ko citu (nu labi, b-kas grāmatas es lielākoties izlasu tā mēneša vai divu nedēļu laikā, kad ir termiņš, bet ne jau nu visas), otrkārt, var ne tikai apspriest, kā autors ir pateicis to un to, kādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus izmantojis un vai grāmata atbilst aprakstam uz pēdējā vāka un norādītajai mērķauditorijai, bet vispārīgi parunāties, vai pūķi apdraud cilvēkus, vai var būt ģimene bez bērniem, vai ir labi eseju grāmatas gribēt izmantot praktiskos nolūkos… Bet tas būtu interesanti tikai tādā gadījumā, ja būtu kaut mazliet atšķirīgi viedokļi, nebūtu ilūziju, ka beigās visi domās tāpat kā es, bet varētu cerēt, ka tāpēc vien te neviens nesakašķēsies.
        Vai gluži vienkārši kāds varētu atnākt un pateikt, ka mana argumentācija ir kļūdaina, nepietiekoša utt. Un es saprastu, ka tas nozīmē to, ka esmu sliņķe, nevis to, ka esmu muļķe. 😀

        Like

        • Protams, tas dabiskāk norisinās dzīvajā ar pāris labiem draugiem, par kuriem ir skaidrs, ka neviens nepiedēvēs citam aizdomīgus motīvus. Rakstot es pat nezinu, vai, negatīvas atsauksmes beigās pievienojot saiti uz pozitīvu rakstu citur, ko es daru tāpēc, lai dotu iespēju paraudzīties uz grāmatu no citas puses, kādam nešķitīs, ka es negatīvi izsakos arī par otra rakstītāja viedokli. (Tas, ka esmu piekasīga, tāpat jau skaidrs.)

          Like

          • Nav no svara kāds ir viedoklis, ja tas ir pamatots un izriet no loģikas, nevis izjūtām. Savukārt izjūtas rada māksu, bet vienmēr saduras ar loģiku. 🙂 Galu galā lielākai daļai cilvēku ir savs un nepareizais viedoklis. 😀

            Like

  2. Par to komentēšanu: ir tāda klusuma spirāles teorija, kuras galvenā doma ir šāda- indivīds savu viedokli izsaka tad, ja jūt, ka vairums citu indivīdu paudīs vai pauž līdzīgu viedokli, savukārt izvēlēsies paklusēt, ja citu uzskati ir pretēji.
    No tā tad arī izriet tas, ka reti komentējam rakstus, kuriem nepiekrītam, jo tas nozīmē iesaistīties diskusijā (bieži neauglīgā un nebeidzamā). Savukārt komentēt rakstus, kuriem piekrītam, manuprāt, bieži īsti nav jēgas- viss tak jau pateikts.
    Tikko šo novēroju arī savā blogā- ierakstīju samērā negatīvu atsauksmi par bestselleru “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” un piepeši veseli trīs komentāri (kas manam blogam ir oj, kur daudz), kuros saka to pašu- ka tā grāmata nav lasāma, lai gan tanī pašā laikā vispār negatīvas atsauksmes (jo īpaši latviski) atrast grūti.

    Protams, protams, šis ne tuvu nav vienīgais iemesls, bet nu teorija tāda ir un praksē pat darbojas,

    Like

    • Ā, par vilksievietēm es arī gribēju tur ko piebilst, bet laikam atliku uz brīdi, kad nejutīšos tik steidzīga, tas ir, kad man nestāvēs kaudze steidzami pabeidzamu darbu. Ha.
      Ja nav komentāru vispār vai tie ir ļoti reti, ar laiku rodas līdzīga sajūta kā vecajam ebrejam, kas visu mūžu pavadījis pie Raudu mūra, lūdzot Dievu atnest pasaulē mieru, bet dzīves beigās jūtas tā, it kā runātu ar sienu.
      Un klusuma spirāli vajadzētu mācīties pārtraukt, tā izklausās bīstama padarīšana. Man laikam visvairāk nepiekrītošu komentāru ir ierakstījuši vēl ļoti jauni cilvēki, kas nekautrējas pateikt: “Stulbeņi kam nepatīk šī grāmata ! Ļoti laba grāmata.” Protams, man labāk patiktu, ja pirmais teikums izpaliktu, bet otrajam sekotu kāda nebūt argumentācija, tomēr jāatzīst, ka jūtos uzjautrināta, kas arī ir labi.

      Like

    • Spīgana
      Būsim precīzi, man komentārs par vilksievietēm nebija negatīvs, es tikai atzīmēju, ka tava atsauksme ir interesanta. Grāmatu es lasījusi pagaidām neesmu, līdz ar to izteikties pēc būtības nevaru.
      Klusuma spirāles teorijai es piekrītu tikai attiecinot to uz grupām. Blogos mēs tomēr esam individualitātes un katrs var izteikt savas domas, kā vien vēlas, paliekot pieklajības robežās. Es nekomentēju tos rakstus, kur man vienkārši nav ko teikt, un nedomāju, ka man ir tiesības sūkstīties par to, ka kāds nekomentē manējos, jo vienkārši – tā ir katra paša izvēle un vēlēšanās izteikties.
      Komentāru skaitu saviem rakstiem, starp citu, var palielināt, ja iesaistās sarunā ar komentētājiem 😉

      Like

  3. Jums te visādas smalkas teorijas par nekomentēšanu. 🙂

    Laikam man vienīgajai ir tā, ka nekomentēju rakstus tāpēc, ka man vienkārši tajā brīdī prātā nav nekādas īpaši sakarīgas domas par apskatīto tēmu. Bet nesakarīgas tak nav vērts rakstīt. 🙂

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: