Kad gan beidzot uzsnigs?

Дина Рубина. Когда же пойдет снег? 1977.

  Man sāk šķist, ka ziema nebeigsies, iekams nebūšu izlasījusi abas tematiskās Ziemsvētku dāvanas. Nerunāsim tagad par astoņsimt lappusēm polārā sniega, sala, ledus un briesmoņu. Rubinas stāstu, ko saņēmu no Doronikes, es izlasīju jau pirms kāda laika, bet nospriedu, ka varētu aprakstīt visu krājumu Школа беглости пальцев uzreiz, jo tajā ievietoti arī citi viņas jaunīb’sdienu, vismaz literārajā ziņā, stāstiņi. Tak meteoroloģisku apsvērumu dēļ tā nedarīšu.
  Starp citu, ap to laiku Polaris grāmatnīcā pamanīju vairākus sējumus, kuros, vismaz tā stāvēja rakstīts uz vāka, esot visi Rubinas romāni, īsstāsti un garstāsti. (Šis tātad būtu meklējams pēdējā minētajā sējumā, lai gan nemaz nav tik apjomīgs.) Nav slikts variants, ja gribas iegādāties Rubinas darbus, ņemot vērā, kā viņas stāsti pārceļo no viena krājuma uz citu, taču šonedēļ, kad atkal biju tur iegājusi, šīs grāmatas vairs neredzēju. Vai nu plaukti pārkārtoti, vai arī visas izpirktas.
Когда же пойдет снег? varētu būt un varētu arī nebūt domāts jaunatnei. Meitenes pazīs varones izjūtas, vecāki varēs just līdzi tēvam. Galvenā varone ir gandrīz sešpadsmitgadīga meitene, kas brīžiem uzvedas ļoti pusaudzīgi, un tieši ar to ieintriģē kādu satriecoši skaistu vīrieti, kura garlaicību vai kādu citu garastāvokli kliedē, lūk, šādas sarunas:

  – Еще не хватало, чтобы мой муж был старше меня на семь лет. Чтобы он умер на семь лет раньше меня. Еще этого не хватало. – Тут он просто тюкнулся в розетку от смеха. – И вообще, самая приятная вещь – остаться старой девой и варить из айвы варенье. Тысячи банок варенья. Потом дождаться, пока оно засахариться, и раздаривать его родственникам. – Я серьезно смотрела на него. Это уже наступил тот момент в разговоре, когда я начинаю острить без улыбки.

  Jaunkundzei, protams, ir iemesls niķoties, pat vairāki. Rubina traģismu nav žēlojusi, zināma nosliece uz ciešanām viņai piemitusi jau tolaik. Bet vispār šis tomēr ir stāsts par pirmo mīlestību, kas visu dara gaišu, nevis “Nāves ēnā”. Sniegs uzsnieg, beigas nav uzrakstītas, bet man tomēr šķiet, ka tās ir no sērijas “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, nevis “viņš iedur sev krūtīs dūcīti un saļimst uz līķu kaudzes”.

  Vēlīnāku Rubinu te jau var saskatīt, pavīd pazīstama attieksme un izteiksme, bet neko tik romantisku es no viņas neatceros lasījusi. Atliek tikai viegli un mazliet sērīgi nopūsties.

Advertisements

Posted on 09.03.2013, in Krieviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

  1. Re, tu esi izlasījusi! Iedomājies, ka viņa šito stāstu, savu pirmo popularitāti ieguvušo darbu, uzrakstīja 17 gados, bet nopublicēja 19. (Kaut kas līdzīgs Sagānai.) Un intervijā viņa stāsta, ka tas ir rakstīts uzreiz burtnīciņā, bez neviena labojuma, kā sapratu – uzreiz tīrrakstā. Kā pati saka, laikam jutusies kā vienīgais rakstnieks uz zemes. Lūk, jaunības iedomība.
    Video jauks, aktrise ļoti atbilstoša.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: