Īstvikas raganas

Džons Apdaiks. Īstvikas raganas. Tulk. Amanda Aizpuriete, il. Linda Lūse, vāka noformējumam izmantota Maijas Tabakas glezna “Poligāmija”. R.: Jumava, 1998. (John Updike. The Witches of Eastwick. 1984.) 336 lpp.

 (Ek, nu kā Kasims ietilpinās divās rindkopās? Man sanāktu tikai divas tasītes ļoti gaiša šķidruma…)
 Tātad Apdaiks, kas, starp citu, nomira 2009. g., proti, gadu pēc šīs grāmatas turpinājuma iznākšanas, bija viens no lielajiem vai vismaz paprāvajiem amerikāņu romānistiem. Es vēl no gandrīz bērnības atceros pāris ainu no “Precēsimies!” vai “Trusi, bēdz!”, no kurām varētu secināt, ka Amerikā pie katras mājas ir baseins un ka vīriešiem jābēg no laulības, sievas utt. Man šķiet, bija pieminēts arī basketbols.
 ”Īstvīkas raganās” baseina vietā ir milzīga tīkkoka vanna ar gandrīz verdošu ūdeni, bet basketbola vietā – teniss. Bēgošo vīriešu vietā ir trīs sievietes, kas vairs nav precējušās. Visām ir pāri trīsdesmit un zem četrdesmit, bērni, suņi un mazliet radošas noslieces. Viena no māla taisa amatieriskas un iecienītas sieviešu figūriņas, otra spēlē čellu, trešā apraksta sabiedriskās dzīves jaunumus vietējā laikrakstā. Mirušo vai citādi aizgājušo vīru vietā viņas ir dabūjušas raganiskas dotības, savstarpēju draudzību un pārējo pilsētiņas iemītnieku ne pārāk labvēlīgu attieksmi. Tad Īstvikā ievācas ne visai glīts, toties pievilcīgs vīrietis ar interesantu vārdu – Derils van Horns – un lieliem plāniem. Pieminētā vanna pieder viņam, un tajā, neslēpjoties zem ziepju putām, var vienlaikus izpeldēties ne tikai šie četri personāži vien… Sabatam, kopīgai muzicēšanai un citām izpriecām seko greizsirdība, melnā maģija un negaidīts pretspēks. Un beigas kā Koelju sarakstītas. Starp citu, tās tur iederējās, vismaz šajā aizdomīgajā gadalaikā.
 Daži kritiķi to uzskatot par feministisku grāmatu, un pats Apdaiks esot sacījis, ka tas ir romāns par patriarhālā sabiedrībā noliegto sieviešu spēku, bet nezinu gan. Man sagādāja vilšanos caurcaurēm klasiskais (inkvizitoriskais) skatījums uz raganu būšanu: viņu galvenā vēlme ir palīdzēt vājiem vīriešiem, un uzminiet nu, kā tas izpaužas dzīvē. Kad parādās Derils, viņas virpuļo ap to, it kā viņām būtu nepieciešama vīrišķā ļaunuma ass un tās iesvaidījums, it kā viņas būtu kļuvušas par raganām, lai kādam pakļautos. Viņu radošās dotības ir un paliek mazpilsētas līmenī, līdz augstajai mākslai tām neaizsniegties. Nav ne mazāko šaubu, ka Apdaiks ir pārliecināts – Sjūkija nekad nerakstīs tik labi kā viņš. Arī viņu sapņi ir par vīrieti, laulībām un naudu.
 Ja tā ir satīra par stereotipisko priekšstatu par raganām (pastāv arī tāda versija), manuprāt, tā nav izdevusies, jo ir pārlieku aizplīvurota. Citādi romānā ir gana daudz smieklīgā, piemēram, mācītājs, kura sapnis ir iestāties teroristos (darbība norisinās 60. gados), tas ir izklaidējošs (ne velti ir gan filma uzņemta, gan ne tik sen arī tepat Dailes teātrī izrāde iestudēta), to ir patīkami lasīt, ak, ja vien tajā patiesi runātu raganas, nevis mājsaimnieču žurnālu un mūku ideju krustojums. Jo man ne druskas nav žēl, ka izlasīju grāmatu, bet turpinājums, ko varētu dabūt bibliotēkā, mani nevilina. Apdaika “Brazīliju” gan es kādreiz varētu pārlasīt.
 Lūk, van Horna monologs par, kā jau teicu, aizdomīgo gadalaiku:

 Dažus cilvēkus nomāc rudens, citus atkal pavasaris. Es pats allaž esmu bijis pavasara cilvēks. Visa tā augšana, tad var dzirdēt, kā daba sten un vaid, vecā padauza; viņa negrib atkal pasākt to visu, nē, tikai ne to, visu, ko vēlaties, bet tikai ne to – bet viņai nekas cits neatliek. Tā ir maucīgi grūta padarīšana, visa tā pumpurošana un plaukšana, sula jādzen augšup pa stumbriem, augi un kukaiņi atkal jāsaliek pa vietām, lai izcīna visu no jauna, augiem jāpūlas atcerēties, kā, pie joda, to hlorofilu īsti taisa, visa tā trakošana kāda slāpekļa mazumiņa dēļ; ak kungs, tas nudien ir nežēlīgi. Varbūt es esmu pārāk jūtīgs. Varu saderēt, ka tev tas sagādā īstu baudījumu. Sievietes šajā ziņā nav tik jūtīgas.

Advertisements

Posted on 18.03.2013, in Latviski and tagged , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

  1. Šitas ir tas retais gadījums, kad filma man patika labāk. Par grāmatu gam man ir tikai neskaidras atmiņas, bet atceros zināmu vilšanās sajūtu un nekonkrētību. Filmā viņas to velnu izmantoja un beigās parādīja īsto vietu 🙂
    Iespējams gan, ka man ar Apdaiku vispār nav izveidojušās attiecības, jo to viņa varoni Trusi es arī tā īsti nesapratu (es gan biju maziņa, kad pūlējos saprast).

    Like

  2. Es filmu neesmu redzējusi, lai gan atceros, ka “Kinogalerijā” laikam rādīja, jo tur vienbrīd arī grāmatu varēja nopirkt. Romānā man pietrūka kāda jauna pavērsiena, aspekta, skatījuma. Smuki uzrakstīts vecais stāsts.
    Ar Trusi mums laikam līdzīgas attiecības sanākušas. (Hmm, neatceros, ka Apdaiks būtu pieminējis, ka Trusim patiktu jaunas meitenītes. 😀 ) Bet “Brazīlija” ir forša.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: