Sapnis parunāties

Gail Jones. Dreams of Speaking. Photo: Naresh Singh. London: Harvill Secker, 2006. 214 lpp.

  Romāna nosaukums norāda uz bezgalīgu klusumu. Tā gluži nav. Romāna varoņi, vēl gados jauna austrāliete Alise un jau krietni padzīvojis japānis Sakamoto kungs, sarunājas gan savā starpā, gan ar vēl dažiem cilvēkiem, taču klusuma klātbūtni un vilinājumu viņi izjūt spēcīgi.
 Viņi iepazīstas vilcienā, kas brauc uz Parīzi. Sāk runāties par Džona Lenona dziesmu “Instant Karma”. Atklājas, ka abus interesē daži modernās pasaules sasniegumi. Alise raksta grāmatu par mūsdienu tehnoloģiju poētiku, par “telefonu, lidmašīnu, datoru ekrānu un elektriskās gaismas, televīzijas, automašīnu un pazemes transporta neievēroto skaistumu”. Sakamoto arī ir nolēmis uzrakstīt grāmatu, telefona izgudrotāja Aleksandra Bella biogrāfiju. Viņu fascinē gan Bella tieksme uz atklājumiem vspār, gan – jo īpaši – viņa vēlme paplašināt sazināšanās iespējas, uzveikt attālumu un kurlumu (Bella māte un sieva bija nedzirdīgas). Te varētu izplūst pārdomās par to, kā šīs tēmas valdzinājumu ietekmējusi Sakamoto bērnība, ziniet, Nagasaki, 1945. gads, atomsēne, uzliesmojoši cilvēki, klusējošas ēnas uz māju sienām, iznīcināta ģimene utt., bet to katrs var izdarīt pats.

 Mr Sakamoto said that reading had saved his life. Not mathematics. Not money. Not travel. Reading. At a time, he said, when he felt blasted by images, words had anchored him, secured him, stopped his free-falling plunge into nowhere.

 Kāpēc Alise jūt nepieciešamību norobežoties no citiem, īsti nav skaidrs. Droši vien tāda gluži vienkārši ir viņas iedaba. Alise vēro mehānismus un reizēm cilvēkus, atceras bērnības nesaskaņas ar māsu un abu pēkšņo sadraudzēšanos padsmit gados, iet pusdienot kopā ar Sakamoto, saņem no viņa vēstules ar dažādu izgudrojumu un izgudrotāju aprakstiem un mēģina tikt vaļā no bijušā mīļākā Stīvena, kas nespēj samierināties ar šķiršanos. Vēlāk viņa aizbrauc uz Nagasaki. Lūk, gandrīz viss grāmatas sižets. Pašās beigās vēl ir daži atklājumi, kas man pat šķita lieki, jo biju pieradusi pie tā, ka gandrīz nekas nenotiek, bet uz to, kas tomēr norisinās, jāskatās ar atsvešinātajām Alises acīm, jāvēro, nevis jāpārdzīvo.

 Romānu veido fragmenti, apraksti, metaforas. Kopumā tas nostrādā, lai gan vietām daiļrunības kļūst par daudz, tā ir pārāk uzkrītoša un vienveidīga. Lielākie iebildumi man bija pret Sakamoto vēstulēm, par spīti smalkajam izteiksmes veidam tās šķita vikipēdiskas. Taču es noteikti esmu gatava izlasīt vēl kādu šīs autores grāmatu.
 Ja pieņemtu, ka pēc grāmatas izlasīšanas ir jāizdara secinājumi, jānonāk pie kādas atziņas, varētu teikt, ka arī introvertie ļaudis reizēm sapņo par sarunām, par attiecībām, kas neapdraudētu viņu telpu un vienatni. Reizēm sapņi pat piepildās.
 Vai varbūt ir jāuzmanās no grāmatām, kas spēj apmierināt bezmaz vai visu nepieciešamību pēc saskarsmes.

 Her tastes in knowledge garnering were irredeemably old-fashioned. She loved the feel of books, their integrity as objects. The wing-plan of them, the scent and warmth of paper. She loved the relative stiffness of the cover and the sentience of settled print. Random flicking of pages, inscriptions, dog-ears. She loved – though it was a sin – to see books left upside down, their bird shape accentuated in the keeping of a page. She loved those images of the Annunciation in which the Virgin rests her index finger on a page of her book, retaining her place during Gabriel’s visit. Or the mortuary statues in European churches, that have dukes and bishops sleeping in death on the pillow of an open book. She loved second-hand bookshops for their presumption that any tatty volume mattered, and new bookshops, for their signs and neat rows of books, waiting to be opened for the very first time. Inherited books. Books as gifts. Books as objects flung across the room in a lover’s argument. Books (this most of all) taken into the warm sexual space of the bed, held upon the lap, entered like another body, companionable, close, interconnecting with innermost things. Those bed books that chart the route between waking and sleeping, that are a venture of almost hypnagogic power. Those enticements. Adventures. Corridors of woords. Capsules. Secrets.

Posted on 22.03.2013, in Angliski and tagged , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: