Maza raudu dziesma ar muzikāliem iestarpinājumiem

 Šajā nedēļas nogalē biju iecerējusi salikt kopā kārtējās norādes uz citām interneta vietām, un liels bija mans izbrīns, kad sapratu, ka šoreiz nav melnraksta, kurā parasti sametu saites. Labi atceros, ka šis tas man bija padomā, bet kas tieši?
 Un vai tiešām melnraksta nebija? Pēdējā laikā man ir spēcīga sajūta, ka internets mani čakarē. Vispirms WordPress atņēma vienu no svarīgākajām bloga saimniecības lappusēm, to, kurā var sekot līdzi citviet notiekošajām sarunām, kurās esmu bildusi kādu vārdu. Kad jau skumīgi apcerēju, ka būs vien tagad jāpierakstās uz visu interesanto ierakstu komentāru RSS, vidējo pirkstu gaisā izslēja Google, pavēstot, ka jūlijā pazudīs Google Reader, un ciniski pieprasot, lai pēc šī paziņojuma izlasīšanas nospiežu pogu OK. Ko vēl nesagribēs! Nu jā, OK es nenospiedu un WordPress uz brīdi ir atdevis iespēju sekot sarunām, bet tas neko nemaina. Internets mani nemīl…
 Mani tas sāpina vēl jo vairāk tāpēc, ka pāris no šonedēļ izlasītajiem tekstiem vedina uz domu, ka jābeidz staigāt pa grāmatnīcām un jāiepērkas tikai internetā. Tur neviens nevēros, cik grāmatu es paņemu rokās, pirms izlemju kādu nopirkt vai – vēl trakāk – aizeju, neko neiegādājusies (vismaz es to neredzēšu), apsargs pakaļ nestaigās un pārdevējs mani neierindos kādā sarakstā, vadoties pēc manām ārējām pazīmēm un izturēšanās. Viņi tā dara!
 Piemēram, Vilis Kasims apraksta Lielbritānijas lietoto grāmatu veikalu apmeklētāju tipoloģiju:

 Grāmatas salīdzinājumā ar cilvēkiem ir garlaicīgas. Tāpēc es turos cieši pie tām un tagad Londonas apkaimē vadu lietoto grāmatu veikalu. Ja sagribas asas izjūtas, vienmēr varu aizslēpties aiz plauktiem, uzcelt papīra fortu un sākt nepiedienīgi novērot pircējus, lai izdarītu tālejošus, faktiem nepamatotus secinājumus. Šādā veidā man izdevies nošķirt astoņus galvenos apmeklētāju tipus.

 Nu labi, Kasims ir tālu, mani viņš nav redzējis, bet Kika (pie kuras aizceļoju pa Sīzifa norādīto taku) takš noklausās sarunas kādā Rīgas grāmatnīcā, atceras pircēju kļūdas, bet pati ko?

kā klāt nedēļas nogale, tā grāmatnīcu apmeklē noraizējušies tēvi, kas meklē kaut ko mīlīgu lasāmu savām atvasēm.
– mēs te lasījām Andersena Neglīto Pīlēnu, un tur bija teksts, kad pīles lidoja, atskanēja šāviens, un tad viss purvs pielija ar asinīm. Tādu taču nevar 3-gadniekam lasīt! Nav kaut kas mierīgāks?
vienu papucīti aizsūtīju mājās ar Skalbi, otru ar Vinniju Pūku.

 Sasper mani jods, bet nevaru iedomāties mīlīgu Skalbi, kas būtu piemērots trīsgadniekam.


 Bet šī vēl nebija raudu dziesma. Īstās vaimanas sāksies tikai tagad.


 Rakelas Martinezas grāmatas “Vienradža ēnas” varone sev līdzi nēsāja Alfonsinas Storni dzejoļu krājumu. Izrādās, Storni bija ļoti ievērojama argentīniešu dzejniece. 46 gadu vecumā viņai atklāja vēzi, un Storni noslīcinājās jūrā, pirms tam nosūtot kādam laikrakstam savu pēdējo dzejoli, kas beidzās ar lūgumu, ja gadījumā zvana tālrunis, pateikt, ka viņas nav, ka viņa ir izgājusi. Ar šādiem vārdiem beidzas arī dziesma “Alfonsina un jūra”, kurā viņa apdziedāta, jūras viļņos tērpusies, jaunus dzejoļus meklējot, kamēr apkārt tekalē piecas nāriņas, jūras zirdziņi un citas rotaļīgas radības.
 Skumja dziesma. Vēl skumjāk, ka es takš līdz šim neko par Alfonsinu nezināju. Pieņemu, ka manā grāmatplauktā no spāņu valodā rakstījušajiem dzejniekiem ir tikai Gabriēla Mistrāla, Pablo Neruda, Frederiko Garsija Lorka un Antonio Mačādo. Viss. Varbūt kādu esmu aizmirsusi. Ar prozaiķiem stāvoklis nav daudz labāks.
 Nesen izlasīju savu pirmo stāstu spāniski. Lai slavēta WordReference, tās vārdnīcas un forumi! Protams, stāsts bija vienkāršā valodā, piemērots iesācējiem, pat vieglāk izlasāms nekā ļoti īsie stāstiņi, ko var atrast literatūras emuāros Breves no tan breves. Runāsim atklāti, esmu tikusi tik tālu, ka varu lasīt avīžrakstus spāniski un puslīdz saprast, par ko ir runa, taču līdz literatūrai man vēl jāgaida. Droši vien vēl ilgi.
 Un kā lai es to izdaru, ja priekšā paveras visa bagātīgā spāņvalodīgās literatūras ainava un es mazpamazām tajā jau sāku saskatīt atsevišķas spilgtākas kontūras, ja man jau veidojas saraksts ar jauniem autoriem, ja tas viss ir tik sasodīti kārdinošs, ka es jūtos kā iemīlējusies meitene, kam naktis jāpavada vienatnē?

Posted on 24.03.2013, in Kas cits, Spāniski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Tu mācies spāņu valodu mājās?

    Like

    • Es eju kursos. Man ir baigi forša pasniedzēja no Madrides, kam arī patīk literatūra. Bet mājās, protams, arī.🙂

      Like

      • Es esmu mēģinājusi mācīties gan kursos, gan mājās, gan internetā, bet joprojām neesmu tikusi tālāk par iesācēja līmeni. Tāds mazs nepiepldītais sapnis.

        Like

        • Ar iesācēja līmeni jau arī daudz ko var pasākt.
          Pašai vien mācīties, man šķiet, ir baigi grūti, vajadzīgs milzīgs gribasspēks, turklāt nezinu, vai maz ir iespējams iemācīties puslīdz pareizi runāt un rakstīt, ne tikai saprast. Bet kursos man veicas labāk, nekā biju cerējusi, un vispār mums visai grupai, nu, tiem, kas palikuši, iet ļoti labi. Bet tāpat gribas visu uzreiz saprast un varēt, ak, tā sāpīgā gaidīšana…

          Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: