Zaļā Vārna

Kristīne Ulberga. Zaļā Vārna. Il. Jānis Esītis. R.: Dienas Grāmata, 2012. 190 lpp.

 Tik ļoti pieskaņoties literārās dzīves notikumiem man sen nebija izdevies. Kamēr vakar beidzu lasīt “Zaļo Vārnu”, tā saņēma Literatūras gada balvu. (Patiesībā, kamēr es tiku līdz beigām, balvu tā jau bija saņēmusi, bet nebūsim sīkumaini, turklāt es to uzzināju tikai šodien.) Vispār es akurāt gribēju paskatīties, kā šo nomināciju pamato. Ir trīs versijas.
 Ieva Kolmane: “Zaļā Vārna runā par to, cik grūti cilvēkam, kas pats ir vesela pasaule, iesakņoties pasaulē, kurā tādu pašu individuālu pasauļu ir vai cik.”
 Pirms pašas grāmatas izlasīju kādu interviju, no kuras uzzināju, ka, pirmkārt, romānā ir diezgan daudz no autores dzīves, otrkārt, man taču ar viņu sensenos laikos ir gadījies tikties (tāpat kā ar vēl kādu prototipu), un, kaut arī tā bija samērā nejauša, ļoti īsa un pavirša pazīšanās, grāmatā es šo meiteni vietām saskatīju, kas lasīšanu vērta mazliet dīvainu un, iespējams, empātiskāku. Vismaz sākumā, jo just līdzi varonei līdz grāmatas beigām man nebija pa spēkam.
 Anda Baklāne: “…reālistiskākais no pēdējā laikā tapušajiem latviešu romāniem. Varbūt var pat sacīt, ka tas ir tipisks mūsdienu sievietes dzīvesstāsts – ar jūkošas ģimenes sapostītu bērnību, šaubīgu pirmo attiecību pieredzi, patvēruma meklēšanu alkoholā, pieaugušo dzīves spēlēšanu, reāli tikpat kā nedzīvojot un nekad nepieaugot.”
 Grāmatas vēstītāja atrodas psihiatriskajā slimnīcā, kur savām palātas biedrenēm un ārstam stāsta par smago bērnību, saltajiem vecākiem, cietsirdīgo vīru, nemīlošajiem bērniem un grūto dzīvi kopumā, ko kaut cik izturamu dara tikai Zaļā Vārna, kas bērnībā viņu apciemojusi kopā ar lēkmēm, bet vēlāk – pieprasot karstvīna katliņu. Un vēl vienu. Vārnas dēļ viņa tagadīt ir tikusi slimnīcā, jo neiejūtīgā ģimene nesaprot sievietes iekšējo pasauli un domā, ka tās ir halucinācijas. Ārsti ir nejauki, sanitāres – tāpat, bet slimnieces gan aizrautīgi klausās viņas stāstus.
 Liāna Langa: “Tematiski velku attālas paralēles ar Virdžīnijas Vulfas „Deloveja kundzi” – savā pirmajā (un ceru, ka ne vienīgajā) pieaugušo auditorijai domātajā romānā autore raksta par jūtīgas sievietes pārdzīvojumiem, sastopoties ar ierasto – apkārtējo visai ierobežoto uztveri. [..] Dumpiniecisks, spilgti uzrakstīts romāns.”
 Lai nu ko, bet dumpinieciskumu es tur meklēdama neatradu. Dumpim, manuprāt, vajag mazdrusciņ ideālu un vēlmes kaut ko sasniegt, nepietiek ar “neviens mani nemīl un nesaprot”. Parunāsim, piemēram, par varmāku vīru.

 Mēs ar viņu iepazināmies martā, laikā, kad visi normāli cilvēki iepazīstas. Viņš bija bagātnieks, biznesmenis, bet es skuķis, kas nevalkā krūšturi. Todien gāju uz veikalu pēc kartupeļiem, lai nenomirtu badā, bet viņš vizinājās ar velosipēdu, lai nenomirtu no garlaicības. Tā mēs glābām katrs savu dzīvību, kā jau cilvēki mēdz darīt. Vēlāk viņš atzinās – domājis, ka esmu mauka, un viņam bijis interesanti apstāties un papļāpāt ar mauku, neko tādu viņš iepriekš nebija atļāvies. Viņš domājis, ka mani var viegli iegūt, ja es staigāju bez krūštura un, iespējams, arī bez biksītēm, taču viņš smagi kļūdījās. Aizritēja veselas četras dienas, līdz, skaļi stenot, vecpilsētas vārtrūmē mēs saplūdām vienā izglābtā dzīvībā.
 Es iemīlējos.

 (Hmm, vai šī ir tā pati Ulberga, kas uztraucās, “ka divi vīrieši var sēdēt parkā uz soliņa un kaislīgi skūpstīties, neatraujot rokas viens no otra pēcpuses”?)
 Žēl, protams, ka viņš izklačojās vēlāk, tik jauka sašņorēšana varētu sanākt: “Ā, bet es domāju, ka tu esi mauka. Aizlaidīsim līdz centram?”
 Vīrietis steigšus izšķiras no sievas, jaunkundze vēl palīdz izmest viņas mantas, neiedomādamās, ko šāda izrīcība sola viņai nākotnē (bet nu labi, jauniņa tak vēl), un pēc trim mēnešiem vīrs aizved savu iecerēto uz greznu namu tālu laukos. Tas tagad būšot viņējais. Atslēga paliek pie vīrieša, nākamajā dienā izrādās, ka logiem priekšā ir restes, bet vai tad tas traucēs, ja ir nepārtraukts drāziens un daudz dzeramā? Jaunkundze apzāģē draudzenes knābi, kas iesprūdis daiļamatnieka kalumos, nemaz neklausīdamās viņas vaimanās, un dzīvo tik nost. Piedzemdē (izķeizaro) bērnus, ko nemīl ne drusciņu, piedzīvo vīra emocionālu un fizisku vardarbību, raud, ka viņai nedod naudu, bet prom neiet un pati ne par ko nav atbildīga. Vīra galvenā īpašība, ja nerunā par to, ka viņš ir draņķis, ir tā, ka viņam ir daudz naudas. Ko viņš dara, kā to naudu nopelna, tas acīmredzot sievieti neinteresē.
 Stāsts, protams, ir patiesīgs un atkārtojies ne reizi vien, lūk, viena mazāk literāra versija Cālī, kas varētu būt par iemeslu tam, ka man zaļvārniete likās drīzāk kaitinoša, nevis žēlojama. Ja vien viņā būtu parādījies dumpīgums, apziņa, ka tagad viņa ir lielā un tie kaitinošie tēvā iedzimušie sīči – bērni, par ko viņa atbildīga, ja viņa mazdrusciņ pieaugtu un mēģinātu ko mainīt… Bet tā man arī Zaļā Vārna šķita esam nevis traumētas personas vienīgā iespēja izdzīvot, bet gan melu plīvurs, kas ļauj turpināt dzīvot ierastajā būrī. Vai arī vienkārši halucinācijas, bet par to lai spriež psihiatri. Starp citu, vēstītāja ik pa laikam ierunājās par nepopsīgu mūziku, tad nu te būs dziesmiņa par smadzenēm, kas nejūt sāpes.

 Grāmatas sākumā man gaužām traucēja jukjukām samestās dažādu laiku reālijas. Meitenei ir dzimšanas diena, pēc tās ziemas, kurā “viena no viņiem” bērēs “zārks ar blīkšķi ievēlās kapā” (1982), viņai ir uzdāvināti 10 rubļi, un viņa grib iet “uz kino, kur rāda filmu par Robinu Hudu, ar Kevinu Kostneru galvenajā lomā” (1991), un ar tiem desmit rubļiem pilnīgi pietiekot pat trim filmām utt. Beidzot nolēmu, ka te autore vienkārši man ar pirkstu baksta acīs, ka vēstītāja ir pagalam neuzticama būtne un nedrīkst noticēt nekam, ko viņa saka.
 Autore māk latviešu valodu un ir gluži atzīstami salikusi kopā tekstu, lai gan dažviet spēcīgi jaušams, ka viņa te gribējusi parunāt mākslinieciski, bet vai tiešām tas ir labākais, kas pagājušajā gadā noticis latviešu prozā? Ja nu vienīgi tēma ir ļoti aktuāla…

Advertisements

Posted on 19.04.2013, in Latviski and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

  1. Biju salasījusies par romānu labas atsauksmes presē, tāpēc “Zaļajā vārnā” sanāca vilties, jo gaidīju, ka tur būs kas vairāk, nekā bija atrodams. Grūti spriest, vai tas ir labākais, kas noticis prozā pēdējā gadā. Acīmredzot viss pārējais ir vēl sliktāks par šo.

    Like

    • Es tā miglaini atceros, ka Tu to pieminēji starp grāmatām, kurās viņgad sanācis vilties.
      Man pietrūka i tēlu attīstības, i atrisinājuma. Vienbrīd kļuva garlaicīgi, ka visu laiku būtībā notiek viens un tas pats.

      Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: