Lasītāja tiesības

Daniels Penaks. Kā romāns. Tulk. Kristīne Lauriņa. R.: Omnia mea, 1999. (Daniel Pennac. Comme un roman. 1992.) 153 lpp. Skolas sāpes. Tulk. Agnese Kasparova, il. Aldis Aleks. Rīga: Omnia Mea, 2012. (Chagrin d’ école. 2007.) 261 lpp.

Vieni vienīgi citāti.

 

Lasītāja nerakstītās tiesības:

  1. Tiesības nelasīt
  2. Tiesības pārlēkt pāri lappusēm
  3. Tiesības grāmatu nepabeigt
  4. Tiesības pārlasīt
  5. Tiesības lasīt jebko
  6. Tiesības uz bovarismu (tekstuāli pārnēsājamu slimību)
  7. Tiesības lasīt jebkur
  8. Tiesības palasīties te šo, te to
  9. Tiesības lasīt skaļā balsī
  10. Tiesības klusēt

 

Tas ir milzīgi skumji, vientulība vientulībā — būt grāmatu nepieņemtam, arī to, bez kurām var iztikt.

 

…eksistē tādi [romāni], kurus es nosauktu par “industriālo literatūru”. Tie apmierinās, bezgalīgi reproducējot vienus un tos pašus stāstu veidus, uzsāk ķēdveida stereotipus, taisa naudu ar skaistām jūtām un spēcīgām izjūtām, paķer jebkuru aktuālu ieganstu, lai izdētu apstākļu fikciju, nododas “tirgus izpētei”, lai pārdotu atkarībā no “konjunktūras” — tādai un tādai “precei” ir jāiejūsmina tāda un tāda pircēju kategorija.
Lūk, pilnīgi droši, slikti romāni.
Kāpēc? Tie nav radīti, bet gan reproducēti ar iepriekš veidotām “formām”, tie ir vienkāršošanas (tas ir, melu) uzņēmums, bet romāns ir patiesības māksla (tas ir, komplicētības). Glaimojot mūsu automātiskumam, viņi iemidzina mūsu ziņkāri, un galvenais, tur nav ne autora, ne arī realitātes, ko viņš it kā apraksta.
Īsāk sakot, “baudīšanai gatava” literatūra, sagatavota veidnē, un tā labprāt iespiestu veidnē arī mūs.

 

Viņi dzīvo barā, jo viņiem ir nepieciešami citi cilvēki, un lasa, jo zina, ka ir vieni. Grāmata ir sabiedrība, kas neaizņem neviena cita vietu un ko neviens cits nespētu aizstāt. Tā neko līdz galam nepasaka par cilvēka likteni, taču auž ciešu sakarību tīklu starp viņu un dzīvi. [..] iemesli, kuru dēļ mēs lasām, ir tikpat savādi kā iemesli, kuru dēļ dzīvojam. Neviens nav tiesīgs mums prasīt par to norēķinus.

 

Foto: Rosa gialla e libro antico, Parolin Stefania, 2006.

Pedagoga veselajam saprātam kā visnormālāko skolēnu vajadzētu uzlūkot slaistu, jo viņš pilnībā attaisno skolotāja pienākumus — mums viņam jāiemāca viss, sākot ar pašu nepieciešamību mācīties! Jo bez tās viņš ir nekas. Bet kopš senseniem laikiem par normālu uzskata vien tādu skolēnu, kurš mācībās izrāda vismazāk pretestības, nekad neapšauba mūsu zināšanas un nepārbauda mūsu kompetenci, skolēnu, kurš jau iepriekš visu ir apguvis, ir apveltīts ar spēju visu saprast un kura dēļ nav jāmaldās, meklējot atslēgu viņa lēnajai saprašanai, skolēnu, kurā mīt dabiska vajadzība mācīties un kurš mūsu mācību stundas laikā pārstāj būt dumpīgais bērns vai problēmu pārņemtais pusaudzis, skolēnu, kurš jau kopš šūpuļa ir pārliecināts, ka nevēlas dzīvot džungļos kopā ar plēsoņām, un tāpēc ir jāiegrožo vēlmes un emocijas un jātrenē prāts, skolēnu, kurš ir pārliecināts, ka intelektuālā dzīve ir prieka avots, ko iespējams vairot līdz bezgalībai, pieslīpēt līdz smalkākajai niansei, bet vairums citu prieku ir nolemti atkārtošanās vienmuļībai vai ķermeņa novājinājumam, īsāk izsakoties, tādu skolēnu, kurš ir sapratis, ka zināšanas ir vienīgais glābiņš — glābiņš no verdzības, kurā mūs var iedzīt nezināšana, — un vienīgais mierinājums mūsu ontoloģiskajai vientulībai

Posted on 23.04.2013, in Latviski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: