Dārgumiņš

Colette. Chéri. Translated by Roger Senhouse (1951). Il. Ian Bilbey. London: Vintage, 2001 (1920). 122 lpp.

  Tātad mans īsais ceļojums jutekliskajā franču sieviešu literatūrā aizveda līdz Koletei. Vispār biju domājusi ieviest jaunu birku “kāpēc līdz šim es vēl to nebiju lasījusi?”, jo Kolete (1873-1954) taču ir franču literatūrā nozīmīga persona, valsts viņai pat bēres sarīkoja (internets stāsta, ka viņa esot vienīgā sieviete, kas Francijā izpelnījusies tādu godu), lai gan ne jau tas ir svarīgi, bet nu nezinu… Laikam jāpagaida un jāpadomā vēl, jo romāniņš mani atstāja diezgan vienaldzīgu; varbūt tā prozaiskā iemesla dēļ, ka jauni smukpuisīši mani (vēl) neinteresē arī reālajā dzīvē un grāmatas varonis Saldumiņš, Mīļums vai Dārgumiņš, vai kā nu īsti jātulko Chéri, nepavisam nav simpātisks cilvēks.
  Visām apkārtējām sievietēm gan viņš patīk, ir jaunām, ir vecām. Pārtikušas, nu jau pelnītā atpūtā aizgājušas kurtizānes dēls krietnu laiku ir bijis viņas draudzenes (vai ne gluži) un kolēģes Leas mīļākais. Kaut arī Lea viņu ir galīgi izlutinājusi, appuišojusi un uzturējusi, tās nav tikai jauna žigolo attiecības ar vecāku sievieti (viņiem ir 24 gadu starpība). Kad māte sameklē dēlam sievu, mazu, bagātu jaunkundzi, kuru viņš bez vārda runas arī apprec, abi bijušie mīļākie saprot, ka viņi ir mīlējuši viens otru. Tas, protams, nenāk par labu ne Dārgumiņa ģimenes dzīvei, ne citādi visnotaļ saprātīgajai Leai.

  ‘It serves me right. At my age, one can’t afford to keep a lover six years. Six years! He has ruined all that was left of me. Those six years might have given me two or three quite pleasant little happinesses, instead of one profound regret. A liason of six years is like following your husband out to the colonies: when you get back again nobody recognizes you and you’ve forgotten how to dress.’

  Mūsdienās tā šķiet diezgan baisma atklāsme, ja ņem vērā, ka Leai ir tikai 49 gadi, bet dzīve jau šķiet nodzīvota, atlikušas tikai rāmas, vientuļas vecumdienas.
  Tomēr tieši Lea šeit ir stiprā persona, kas spēj labāk tikt pāri sāpīgajai situācijai nekā jauneklis, un vispār klasiskais vīriešu un sieviešu lomas iedalījums romānā lielā mērā ir pagriezts otrādi: puisis gozējas sieviešu skatienos, tiek vērtēts un iekārots, un uzturēts, sievietes nosaka viņa dzīves ceļu, ir aktīvais virzītājspēks. Vīrieša pasivitāte izrādās diezgan postoša, taču tas nav tāpēc, ka būtu sajaukta pareizā lietu kārtība, kam kuru izrīkot.
  Kolete ir spējusi, lieki neizplūstot, parādīt gan varoņu jutekliskumu, gan viņu pārdzīvojumus, gan pasmieties par šīs sabiedrības vājībām, gan likt just līdzi Leai, un ļoti iespējams, ka es reiz izlasīšu arī grāmatu, kurā aprakstītas Dārgumiņa gaitas kādus gadus vēlāk.

Posted on 09.06.2013, in Angliski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

  1. Par grāmatu gluži negribēju izteikties, tikai pateikt, ka man patika apraksts. Sevišķi frāze: “pelnītā atpūtā aizgājušas kurtizānes dēls”.🙂

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: