Vulfas vājprāts

Peter Dally. Virginia Woolf: The Marriage of Heaven and Hell. London: Robson Books, 1999. 225 lpp.

  Grāmatas autors ir pensionēts psihiatrs, kuru kopš studiju gadiem ļoti interesējusi Virdžīnija Vulfa vai varbūt viņas slimība – maniakālā depresija jeb bipolārie traucējumi (vai kā nu to mūsdienās sauc). Viņš Vulfai ir diagnosticējis ciklotīmiju. Visa grāmata ir tieši par to, sākot ar dažādu tēva radu psihisko slimību uzskatījumu (šī draņķība iedzimstot) un garāmejot pieminētu ļoti skaistās mātes salto sirdi, nē, dziļās skumjas.
  Kā zināms, Virdžīnija izauga skaista un gudra un jau agri zināja, ka grib būt rakstniece, un gatavojās tam. Viņai ļoti paveicās, piedzimstot gana pārtikušā un intelektuāli ambiciozā ģimenē, būtu viņa vienkārša fabrikas meitene ar šādu kaiti, viņas skumīgā dziesma droši vien apklustu jau daudz agrāk. Mežonīgas galvassāpes, anoreksija, dusmu lēkmes, nespēks, bezmiegs un kur nu vēl mūžīgā neticība sev un savām spējām.

  Depression went on building up. Headache forced her to lie prostrate and work for very limited times; at night she woke worrying, sweating, seeing failure, ‘the end of civilisation just about to come’. There were moments when she feared for her sanity, when she found herself ‘walking along the Strand talking aloud’ (although this was not completely unusual). Remarkably, Virginia managed to complete The Years, and sent the last pages to the printers in 8 April. Suddenly she was overcome with agitation. The sight of the proofs sickened her. She stuffed them into a cupboard, unable to face them. Racked by headache, unable to sleep, worrying to no end, she broke down.

  Parasti tomēr viņa esot rakstījusi pacilātības posmos vasarā, bet depresijas periodos radusi idejas jaunām grāmatām. Bailes no vājprāta bija pamatotas. Vulfu tas esot piemeklējis trīs reizes, ar visām balsīm galvā un mirušās mātes parādīšanos istabā, un ir zināms, ar ko beidzās pēdējā reize. Starp citu, pašnāvības mēģinājumi arī esot bijuši jau iepriekš, tikai tad viņa dzērusi miegazāles.
  Liela un pozitīva loma stāstā atvēlēta Vulfas vīram Leonardam, ko autors tēlo kā sievas gandrīz negurstošu sargeņģeli, kopēju un draugu. Kā vismaz man jau bija zināms, Vulfas bērnībā notika vairākas aizdomīgas epizodes ar viņas pusbrāli un brālēnu. Autors ļoti cenšas noliegt to seksuālo nokrāsu, bet, kaut arī iespējams, ka Vulfa, kam paticis pārspīlēt, izgudrot un izspēlēt intrigas, arī šajā jautājumā ir iztēlojusies vairāk, nekā patiesībā noticis, tomēr vismaz grāmatā tas netiek pamatots, tikai apgalvots, ka nekā tāda jau tur neesot bijis un uz Vulfas seksualitāti sliktu iespaidu tas neesot atstājis. Bet tā viņai nebija nekāda parastā un varbūt pat gandrīz vispār nebija, jo, par spīti bohēmiskajai jaunībai, cik var saprast, nekā vairāk par slavenajām, bet ne visai ilgajām attiecībām ar Vitu (skat. “Orlando”) viņai nebija. Ā, nu, protams, vīrs, bet ar to esot bijuši tikai daži neveiksmīgi pārgulēšanas mēģinājumi tūlīt pēc kāzām, Virdžīnijai sāpējis, viņa Leonardu atstūmusi, un veselīgajam vīrietim interese par kniebšanos zudusi uz mūžu. Arī pēc sievas nāves viņam esot bijusi tikai platoniska draudzība. Nu, un vēl viņa vienmēr meklējusi sev mātišķu/tēvišķu aizgādni, bet tā, skaidra lieta, ir mātes, nevis rokas palaidušo radagabalu vaina.
  Autors pat nemēģina pievērsties Vulfas darbiem un tajos saskatīt vai nesaredzēt viņas slimības tiešu ietekmi. Vulfu viņš kā grūti paciešamu un nogurdinošu personu, kāda viņa noteikti arī bija, bet varbūt vajadzēja uzsvērt ne tikai Leonarda pacietību (un, runāsim atklāti, viņš tomēr bija diezgan tirānisks cilvēks, kam arī netrūka putnu un prusaku), bet arī Virdžīnijas spēku un apņēmību, kas viņai ļāva, par spīti visam, sarakstīt tādas grāmatas un tik ilgi izdzīvot.

Advertisements

Posted on 12.07.2013, in Angliski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

  1. Sākumā jau izklausījās daudzsološi, bet laikam nebūs vērts tērēt laiku..
    Man liekas, ka tieši tu man ieteici izlasīt “Stundas”, vai ne? Pēc tam man arī radās neliels iespaids par Vulfu kā cilvēku. Būtu jau interesanti palasīt kādu grāmatu par viņas dzīvi, bet pirms tam laikam vairāk jāiepazīst viņa kā rakstniece.

    Like

    • Jā, tā biju es. Latviski ir iznākuši “Esības mirkļi”, kur viņa pati aprakstījusi savu jaunību, tā noteikti ir interesantāka grāmata. Bet no šīs es guvu milzīgu atvieglojumu, ka, lai cik nomākta reizumis nejustos, bipolārisma man nav un, cik sapratu, nebūs. Tad jau labāk ūdeni ceļgalā. 😀

      Like

      • O, paldies, tas man varētu patikt. Man pat liekas, ka Vulfai vajadzētu pievērsties kaut kad drīzumā.
        Atceros, cik labi par ūdeni ceļgalā bija uzrakstīts “Trīs vīros laivā”. 😀

        Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: