Jūlijs

augusts13  Kaut kā šķita, ka jūlijs bija tikpat tukšs mēnesis kā melleņu lauciņš mežā, bet nekā – septiņas grāmatas ir gluži normāls skaits, turklāt, lai gan mans pašreizējais rakstīšanas ātrums ir divi teikumi dienā, ko, iekomentējot kādam, es jau esmu iztērējusi (kaut kas te nav pareizi, iztērēt var limitu, nevis ātrumu), tomēr par vairāk nekā pusi grāmatu esmu arī ko nebūt te uzrakstījusi, tātad, ja es atcerētos to, ka piezīmes kalpo atmiņu saglabāšanai (kas ir grāmatu blogeris? Sacensības sacensību pēc?), lasītu mazāk vai rakstītu īsāk vai garākiem teikumiem, varētu te skricelēt biežāk, nu, reizi vai divas nedēļā.
  Ā, visu laiku aizmirstu. Ja vēl neesat bijuši, aizejiet aplūkot, kā par savu dzīvi grāmatās stāstīja meitene, kas mācās valodas.

  1. Pols Osters. Orākulu nakts. Romāns par rakstniekiem un rakstīšanu, un par to, cik tā ir bīstama nodarbe, kas iejaucas dzīvē un pārraksta to; un par mīlestību.
  2. Andruss Kivirehks. Skaistais dzīvnieks. Dīvaini stāstiņi, kuros autors nekautrējas no savas apšaubāmās gaumes, humora izjūtas un kultūras bagāžas, un dzīves bezjēdzīguma.
  3. Peter Dally. Virginia Woolf: The Marriage of Heaven and Hell. Vulfas biogrāfija psihiatra skatījumā; bet viņai vajadzētu iejūtīgāku ārstu.
  4. Jeanette Winterson. The World and Other Places. Īso stāstu krājumā Vintersone parādās visā savā godībā un daudzpusībā, tā ka, to izlasot, jūs zināsit, vai gribat viņu lasīt vēl un vēl, vai arī (cik dīvaini!) – nekad vairs.
  5. Fay Weldon. Down Among the Women. 50. gadu kapitālismā dzīvojošajām sievietēm leja bija vēl dziļāka, nekā mēs tagad spējam iztēloties, bet viņu izdarības un vajadzības nemaz tik svešas nav; smiekli caur asarām un dusmām.
  6. Rosalyn Baxandall and Linda Gordon, ed. Dear Sisters: Dispatches from the Women’s Liberation Movement. Aizraujoši, kā jau ikviens ieskats kādas sociālas kustības, šajā gadījumā – sieviešu atbrīvošanās kustības, tekstos un attēlos, kas parāda tās sākumposmu (1950. gadu beigas līdz 70. sākums), kad visas vēl ir sparīgas, dedzīgas, kašķīgas, tic labākai nākotnei un neraizējas par to, vai izskatās pietiekami nopietni uztveramas – skaidrs, ka ne.
  7. Filips Rufs. Pa stāvu liesmu debesīs. Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve. 1905. gada revolūcija mazliet atšķirīgā leņķī no visiem iepriekšējiem skatījumiem un tālākie notikumi Rīgā, Londonā, Amerikā un Krievijā, kuros latviešu anarhisti taisīja ja ne vēsturi, tad jaunākās ziņas gan.

spāņu grāmatas  Nu tā. Augusts rādās būt dikti saspringts, bet ceru, ka vismaz augšējās četras grāmatas izlasīšu (no pirmā attēla, nevis šitās kaudzītes, kas mani gaužām vilina un kurā ir gandrīz pilnīga mājās atrodamo spāņu val. grāmatu kolekcija, trūkst tikai Cien años de soledad, ko esmu kaut kur labi nolikusi), jā, tā, kurai nevar redzēt nosaukumu, ir Viļa Lācīša Amsterdamas princips vai kā viņ’ tur; vienu jau esmu iesākusi; tad nāk kauč kas prāta vingrināšanai, grāmata, ko uzgāju, plauktus kārtojot, un Sibillas dēļ nenoliku vietā, lai gan nez vai izlasīšu, un uz dullo paņemts detektīvs/trilleris, kas varbūt nemaz nebūs lasāms (cerīgā balstiņā). Gandrīz visas neizlasītās grāmatas no viņmēneša kaudzītes arī paliek vēlmju sarakstā, bet nu…
  Vispār, putekļus slaukot, atradās tik daudz grāmatu, ko gribētos pārlasīt, ak, nemaz nezinu, varētu gadu no vietas neko jaunu nelasīt. Bet droši vien, ka tomēr nevarētu vis. Ko lai iesāk? Skatījos uz vākiem un vienā laidā nopūtos.
  (Atradās arī vieni skaisti svārki, ko tik sen nebiju valkājusi, ka jau biju aizmirsusi, bet tie bija citā plauktā.) Starp citu, īstenas rokdarbnieces ar grāmatām sev apmargo kurpes, lūk, rakstiņš par visromantiskākajām augstpapēdenēm pasaulē un pamācība komiksu cienītājām.
  Un vēl. Nekādu pusotru kg es nepazaudēju, tikai šo to pieaudzēju klāt, un tie nav tricepsi, lai gan nu es esmu sajutusi, kur tiem jābūt. Bet tie nav arī tauki, vismaz man tā nešķiet, lai arī līdz ar slodzes palielināšanos man iestājās bads. Toties esmu izslējusies staltāka, vismaz tā sajūtos, korsetes mocīšana (un ārstnieciskā vingrošana nemaz nav vieglākā nodarbība piedāvājumā) jau ir devusi rezultātus. Šomēnes man būs maz laika vakaros, tāpēc varbūt saņemšos aiziet arī uz trenažieru zāli, lai gan treneri tur būs tikai tajā laikā, kad es netieku (vai arī es varētu paņemt hanteles un klusi sēdēt un spoguļoties savā nodabā tukšā vingrošanas zālē), bet vispār es neraudāšu, ja tievāka nekļūšu, jo man gluži labi patīk arī tāds augums, kāds man ir. Tā, lūk. (Ziņkārīgajiem varu pavēstīt, ka ĶMI ir pavisam normāls – 21,5.)

Posted on 03.08.2013, in Kas cits and tagged , , . Bookmark the permalink. 6 komentāri.

  1. Uhh, nenoturējos un pat cālī piereģistrējos, lai pajautātu meitenei, no kurienes ideja, ka blogeri lasa neinteresējošas grāmatas…

    Like

    • Domāju, ka domu gājiens ir sekojošs.

      Tak skaidra lieta, ja normāls cilvēks izlasa grāmatu, tad, par to nebazūnē kā tāds ekshibicionists blogā. Vēl trakāk viņam pat atrodas kritika vai sakarbi vārdi autoram. Skaidra lieta, ka cilvēks ir izlasījis sev nepatīkamu grāmatu lasīšanas pēc, lai pārspētu kādu citu.

      Like

  2. Kā jūs tiekat līdz tādām cāļa diskusijām? Dzivojaties pa forumiem vai cītīgi gūglejat? Es (bez Lasītājas saites) noteikti palaistu šādu diskusiju garām.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: