Dāvanu laiks turpinās

Ziniet, pie spāņu bērniem dāvanas nonāk Zvaigznes dienas rītā, kad austrumu ķēniņi/gudrie apveltīja vienu mazu zīdainīti ar mirtēm mirrēm un vīraku utt. Tad nu es izmantoju izdevību un ceru, ka dažiem šodien izdosies sagādāt ja ne prieku, tad vismaz pārsteigumu. Dāvanas!

Andrim, ja nav vēl lasīti, mazdrusciņ nejaukie un dīvainie Etgara Kereta stāstiņi, kas latviski pieejami krājumā “Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs”.

Asmo es gauži ceru uzsēdināt uz vēl neizdotās “Annihilation” by Jeff VanderMeer. Ja patiks, drīz vien būs vēl divi turpinājumi (bet pati tā arī nevaru izlemt, kurš vāks man labāk patīk. Ak, mūžīgās sāpes). Ļoti drīz.
Man no viņa: “Uranium” by Tom Zoellner. Kas gan var būt nopietnāks par kodolieročiem?

Baltais runcis, izrādās, lasa arī dzeju, tad nu viņam Antonio Mačādo “Lakstīgalas māceklis” vai, ja šī 1985. gadā izdotā grāmata nav atrodama vai nepatīk, varbūt izdodas atrast vēl vecāko Federiko Garsijas Lorkas “Kliedzienu“.

Doronikei iedošu to argentīniešu rakstnieces Claudia Piñeiro grāmatu, ko pati lasu jau kopš vasaras: “Las viudas de los jueves”. Ir iztulkota krieviski, ir internetā (Клаудиа Пиньейро, “Вдовы по четвергам”), ir arī filma.
Viņa man uzdāvināja Migela de Unamuno “Miglu” vai Krisa Stjuarta “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”.

E., kas mācās valodas, jau ir dabūjusi Mark Haddon “The Red House” un Jeanette Winterson… hmm, man sāk likties, ka nevis “The World and Other Places”, kā bija domāts, bet gan “Art & Lies”, ko es pati neesmu izlasījusi. Nu nekas.
Viņa no sava plaukta man laipni izcēla Jūdžinidesa Džefrija “Midlseksu” (664 lpp.), Borisa Viāna krājumu krieviski (638 lpp.) un atsvaram – Andras Manfeldes “Dzimtenīti” (133 lpp.).

Evijai man padomā nesen latviski izdotā Ludmilas Uļickas “Mēdeja un viņas bērni“.

Jānis U. simt gadus neko nav rakstījis, bet vienalga dabūs China Miéville “Looking for Jake and Other Stories”.
Vispār viņš man kādreiz laipni piedāvāja “The Long Earth”. Terry Pratchett and Stephen Baxter.

MsMarii atkal tiek tas, kas mani jau sen interesē, bet ko tā arī neesmu lasījusi: Viļņā dzīvojošās krievu rakstnieces Лена Элтанг romāns “Каменные клены“. Vienīgi viegli laikam nebūs.
Viņa man piedāvāja izvēlēties starp Всеволод Крестовский sarakstīto “Петербургские трущобы” un Umberto Eko “Ķēniņienes Loanas mistisko liesmu”.

Sibillai, kas gribot vairāk lasīt svešvalodās, Lekarē dēla Nick Harkaway citādais spiegu romāns “Angelmaker”. Var dabūt Rozē, var – legāli vai nelegāli – internetā, var, ja ir pacietība gaidīt, sarunāt manu eksemplāru, kas šobrīd tiek lasīts ārzemēs un atpakaļ neatgriezīsies vismaz līdz Lieldienām.
Viņa man uzdāvināja Amosa Oza “Melno kasti” un vēl filmu piedevām.

Sisyphus Filipa Rufa “Pa stāvu liesmu debesīs. Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve“. Laikam jāmeklē b-kā.
Tas par “The Juliette Society” by Sasha Grey.

Spīganai es varētu mēģināt iemācīt mīlēt Hulio Kortasāru. Ja viņai nepatika “Kāds, vārdā Lūkasss”, varbūt tomēr patiks gana atšķirīgās “Citas debesis“?
No viņas man tikušas Īana Tregillisa “Rūgtās sēklas”.

Ja nu kādu esmu aizmirsusi, vēl jau būs citi svētki.