Mirušie nepiedod
Ieva Melgalve. Mirušie nepiedod. Il. Artūrs Bērziņš. R.: Zvaigzne ABC, 2013. 272 lpp.
Šito visi jau sen ir izlasījuši, vai ne? Tikai es, kā liecina lappušu starpā ieliktās aprīļa biļetes, nepiederu pie tiem ļaudīm, kas grāmatu nav spējuši nolikt malā un izlasījuši vienā pēcpusdienā. Bet nu labi, aprīli es vispār atceros diezgan miglaini, lai gan, kā izrādījās, pietiekami labi, lai romānu sāktu lasīt no tās vietas, kur toreiz apstājos, nevis atkal no sākuma.
Nē, mocības vai grūtības teksts nesagādā, un varbūt tur arī tā lieta. (Atzīšos, uzrakstījusi divas rindiņas, aizgāju palūkoties, ko sarakstījuši citi, izlasīju L. L. atsauksmi un steigšus galvā sacerēju nelielu uzsaukumu par tiesībām lietot divus vienas saknes vārdus teikuma robežās vienā teikumā un tamlīdzīgi.) Kaut kā pārlieku vienkāršs tas šķita, pārlieku atgādināja pusaudžu romānus, un man nebija sajūtas, ka, jā, te es dzirdu Melgalves balsi. Bet varbūt tas ir pārlieku daudz prasīts. Vai arī man nav dzirdes. Arī tēliem kaut kā pietrūka, lai es tos pa īstam saskatītu vai justu līdzi, lai gan tīri teorētiski es vismaz kādā no viņiem būtu varējusi ieraudzīt diezgan daudz sevis.
(Un vispār, kaut arī beigas bija loģiskas, iederīgas un tā joprojām, varbūt vienīgi mazliet sasteigtas — dikti viegli viņai tur viss sanāca –, tomēr es tagad gribu laimīgas beigas.)
Vārdu sakot, ir gan pasaule, gan noskaņa, gan intriga, gan viela pārdomām, bet beigās atlika vien secināt — ja tas būtu ārzemju rakstnieces darbs, es nez vai lasītu turpinājumu.
Lasu:
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām.
Charles de Lint. Muse and Reverie.
Lorija R. Kinga. Bišu valoda.
Italo Calvino. El barón rampante.
Klausos:
Posted on 27.07.2014, in Latviski and tagged 21. gs. sākums, fantāzija, latviešu literatūra. Bookmark the permalink. 5 komentāri.
Nē, visi vēl nav izlasījuši. Paldies par ierakstu par šo grāmatu! Gribu izlasīt.
PatīkPatīk
Paldies par post – redz, zināšu, ko nelasīt 😉 Toties ar nepacietību gaidīšu vērtējumu par Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām. Un kad pabeigšu lv-fr dokumentu tulkošanu (kamēr tulkoju klausos franču valodas dziesminekus – šobrīd Brel (beļģis), Aznavour un Francis Cabrel) ķeršos pie visiem zemfira albumiem, kas man ir – paldies, ka atgādināji par jaunības dienu aizraušanos. Greetings from Brussels, Signe
PatīkPatīk
Es arī viņu veselu mūžību nebiju klausījusies, bet joprojām ir laba. 🙂 Un Kabrelu nezinu, būs jāpaklausās.
PatīkPatīk
Nezinu kādai jābūt Melgalves balsij, bet man romāns šķita tāds sapņains un galvenā varone bija interesanta. Savas problēmas tur bija, rakstīju par to, bet vairs sīkumos neatceros. Nedomāju, ka uzreiz vajadzētu šo atmest kā nelasāmu.
PatīkPatīk
Man, iespējams, nav taisnība, taču šķita, ka M. tīšām ir vienkāršojusi to, ko būtu varējusi uzrakstīt spilgtāk. Varbūt, lai derētu arī jaunākiem cilvēkiem vai vienkārši lielākai potenc. lasītāju daļai. Kas, protams, ir normāli, taču mani bišķi garlaikoja.
PatīkPatīk