Dzimtenīte

Andra Manfelde. Dzimtenīte. Literatūras kombains, 2012. 133 lpp.


Lai nu kā, bet laimīgu beigu te nav. Gluži tāpat kā laimīga sākuma un vidus. Un laimīgu cilvēku. Nez, varbūt man būtu jājūtas laimīgai par to, ka es sevi galvenās varones (un pārējo) ādā iedomāties nevaru, jo man ir stipri atšķirīgi sevis čakarēšanas paņēmieni (cerams), bet nu tā bezcerība, tā bezcerība, tā bezcerība… tik biezā slānī, ka vienbrīd gribas domāt, ka tā nemaz nevar būt, ka autore pilnīgi visu ir sadomājusi, nu labi, naudas nav, darbs riebīgs, tas skaidrs, bet nu māmulīt, mūždien gulēt ar kādu, ko tu nicini un kas nicina tevi, un tā viss ciems/pilsēta/viesstrādnieku kolektīvs… ak, nu sakiet man, ka tā nav tiesa. Jo pēc grāmatas izlasīšanas gribas nevienu vīrieti tuvāk par pieciem metriem sev nepielaist.
Bet, no otras puses, patiesa tā stāstītāja izklausījās, vienīgi dikti poētiski noskaņota. Un dīvainas domas nāk prātā reliģiozi noskaņotiem cilvēkiem, mana iztēle tik tālu nesniegtos:

Lai skotiem baznīcas būtu vajadzīgas un lai viņi tās neslēgtu ciet. Baznīcās neiekārtotu restorānus, šopingus, treniņu zāles. Lai uz nopostītajiem altāriem negulētu suņi un nemīlētos geji. Lai babaji, arābi, austrumeiropieši iemācās dziedāt skotu dziesmas. Lai iebraucēji nemet atkritumus, nespļauj uz ielas un nepiecūko sieviešu klēpjus ar nejaušām sēklām, lai…

Šausmīgi depresīvs gabals. (Toties dziesmiņa priecīga.)

Lasu:
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos:

Advertisements

Posted on 29.07.2014, in Latviski and tagged , , . Bookmark the permalink. 6 komentāri.

  1. Tos personāžus autore nebūs izdomājusi, pietiek palasīt sieviešu forumu attiecību sadaļas – tur tādi čum un mudž.
    Šķiet, ka kādā no intervijām Manfelde stāstīja, ka sākumā romānam esot bijušas laimīgas beigas (vai varbūt saldi melodramatiskas?), bet redaktorei neesot paticis.

    Like

    • Nē, nu laimīgas beigas tur tiešām grūti iedomāties, ja nerunājam par to, ka pašās beigās parādās viens mīlošs pāris, bet nu kādu puslīdz ar dzīvi apmierinātu cilvēku tak varēja ierakstīt vai kādu, kas mēģina izķepuroties, mainīties. Pat ja pieņemam, ka es vienkārši pārāk sen neesmu bijusi kārtīgā mazpilsētā, tas monolītais drūmums gāž no kājām.

      Like

      • Mani mazliet biedē, kas viņai beigās sanāks no gaidāmā romāna par Karostu septiņdesmitajos gados. Vai atkal viss būs nonivelēts uz drūmu stāstu par varonīgām, jutekliskām sievietēm un prastiem, piselīgiem večiem ar reliģiskiem uzsaukumiem pa vidu (tā vieta to nebūtu pelnījusi).

        Like

        • Kāda vaina jutekliskām sievietēm? 😉 Vienīgais, ja veči ir tādi, labāk lai pamīlējas savā starpā, kauč vai baznīcā, ja vien to spēj izdarīt ar prieku, nevis norādot, ka tas tikai tāpēc, ka tie vīrišķi…
          Rakstīt M. māk, un viņas dzejoļi man patīk, lai gan tajos principā viss ir tikpat drūms. Būtībā “Dzimtenīte” arī patiktu, ja vien tajā būtu mazliet viegluma vai varoņu attīstības. Bet tāds jau laikam nebija autores mērķis. (Hmm, varbūt man jāpāriet uz grāmatām rozā vākos?)

          Like

  2. Viena bēdu ieleja tās latviešu sievietes un vīrieši, ja palasa mūsdienu LV prozu….. Skumjākais, ka patiesība tajā visā ir, tikai atsakos ticēt, ka lielākā daļa esam tādi.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: