Par kleitiņām

Ketlīna Tesāro. Elegance. Tulk. Ieva Elsberga. R.: Zvaigzne ABC, 2005. (Kathleen Tessaro. Elegance. 2003.) 232 lpp.

Vispār es tiešām tikai gribēju pasūdzēties par kleitiņām. Kā reiz rakstīja kāds latviešu poēts, tu vēl neesi teikusi, ka iesi projām, bet es jau ļoti gaidu tevi atpakaļ. Nu lūk, mani ir pārņēmušas skumjas, ka es pat nepagūšu parādīt pasaulei visas savas skaistās vasaras kleitiņas, kad pienāks rudens un man atkal nebūs, ko vilkt mugurā, jo rudens drēbes tak es jau jūnijā nonēsāju! Lūk, ciešanas, sāpes un panika!
Un, lai to visu te ierakstītu, es atcerējos, ka laikam jau tai pašā jūnijā izlasīju lubeni par ģērbšanos. Vienu no neglītā pīlēna stāstiem, kur neievērojama amerikāniete, kas pārcēlusies uz dzīvi Londonā un pat kašmira džemperī tērptu angļu vīru dabūjusi, cieš savas vīramātes, izbijušas modeles, dēļ. Seksa arī viņai nav, jo, kā drīz vien izrādās, viņa ir noprecējusi geju, kam beidzot šīs laulības apnīk, un tad nu jaunajai sievietei ir citi ciešanu iemesli, līdz viņa atrod antikvariātā grāmatu, kurā aprakstīts, kā kļūt elegantai, cītīgi seko grāmatas un labākā drauga, cita geja, tā, kas par modi, kosmētiku un ģērbšanos zina visu, padomiem, līdz dabū sapņu darbu un sapņu vīrieti. Un jaunu garderobi, protams. Starp citu, to darbu es viņai nedotu (no maza teātrīša kasieres par sab. att. spec. Karaliskajā operā? Bet nu forši, ka viņa ar kasieres algu spēja izdzīvot un vēl doties uz La Perlu iepirkt veļu) un to vīrieti no augstāko aprindu ģimenes lai jau viņa ņem, he he, pat ja viņš ir brīnišķīgs pianists.
Par to veļu. Vai tas tiešām kādu spēj priecēt?

Veikalā iepērkas vīrietis un sieviete. Viņi ir skaists pāris — jauneklīgi, droši vien itāļu izcelsmes, tērpti nevainojami pašūtos tērpos, kādus gatavo Itālijā. Vīrietis izvēlas savai dāmai uzlaikošanai vairākas biksītes — niecīgi zīda stringi, gurnu biksītes un mazītiņas biksītes ar aukliņām, kamēr skaistule purina garos, tumšos matus un izskatās drīzāk garlaikota, it kā šie tā iepirktos katru dienu un viān labāk gribētu būt mājās un skatīties televīziju. Es jūtos drusku kā lūriķe, tā skatoties, bet tomēr ievēroju katru veļas gabalu, kuru itālis izvēlas. Vai šis ir tas, kas patīk vīriešiem?
[..] Es pagriežos un apskatu sevi no aizmugures. Nav ne vainas. Drusku pagoros. Tiešām jauki. Es saīsinu krūštura lencīti. Aizskardama maigo zīdu, iekārtoju krūtis tā, ka tās izskatās augstākas, un atzinīgi uzsmaidu savam spoguļattēlam. Un tad es pamanu, ka aizkars nav līdz galam aizvērts un izskatīgais itālis, gaidīdams no blakus kabīnes iznākam sievu, mani diezgan nekaunīgi vēro.
Es redzu viņu un viņš redz mani. Tomēr vīrietis nekustas un nenovērš skatu. Tā vietā viņš uzsmaida un viegli pamāj. Sieva šo sauc, un vīrietis mierīgi atbild, acu nenolaidis.
Sirds dauzās, esmu pietvīkusi, taču tai pašā laikā neparasti mierīga. Mans veselais saprāts protestē: “Kā viņš uzdrošinās?” — tomēr esmu slepeni satraukta un uzbudināta.

Itālis, protams, ne jau veļa.
Secinājums? Man no tā visa nekas nespīd, jo es no tā visa neko negribu.

Lasu visu to pašu.
Klausos:

Advertisements

Posted on 06.08.2014, in Latviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: