Mēs kaut kur braucam un izkrītam no mašīnas

Jeff Noon. Falling Out of Cars. Il. Larry Rostant & Grant Gee. London: Doubleday, 2002. 345 pp.

2014-09-03 19.27.21 Kad kādreiz esi kaut ko mīlējusi un tad to satiec atkal pēc ilga laika, sirds vienmēr ietrīsas bailēs, jo ja nu man tas vairs nepatiks (par tām reizēm, kad jābaidās no tā, ka vēl joprojām var saļodzīties celīši, šoreiz nerunāsim)? Tā man bija ar Džefu Nūnu, kuru tā lasīju, tā lasīju, bet viņa tolaik pēdējo grāmatu “Falling Out of Cars” vispirms nenopirku, un tad tā laikam bija “out of print” un tad… Un tad viņš pēc ilgas klusēšanas izdeva jaunu grāmatu, un es nopirku veco, ko labu laiku vienalga nelasīju, līdz tā mani pēkšņi uzrunāja. Ir savs labums no tā, ka gultas tuvumā stāv nelasītu grāmatu kaudzes.
 FOOC gan nekļuva par manu mīļāko Nūna grāmatu, bet bailes bija veltas. No vienas puses tas ir tas pats vecais labais Nūns ar narkotikām negaidītos veidos (iepriekšējos romānos nelegālās vielas sastopamas, piemēram, ķiploku, spalvu un mūzikas formā), ar dīvainu pasauli, kur īstenību nav iespējams atšķirt no sapņa vai narkotiku reiboņa, ar dzejisku un rotaļīgu valodu, ar mokošiem jautājumiem (“When the words disappear, where do they go?”), ar atsaucēm uz citiem viņa darbiem, mazdrusciņ mūzikas un Alises Aizspogulijā. No otras puses, kaut kas man šķita mainījies, lai gan kas zina, tiešām sen nebiju viņu lasījusi. Varbūt FOOC ir drūmāka par citām Nūna grāmatām, bezcerīgāka, kaut arī uz beigām parādās iespēja izdzīvot, pielāgoties jaunajai pasaulei.

 Whispers of song, static hiss. Stupid prayers and lullabies, and all of the tears not yet fallen, where do they come from, where do they gather in the eye, waiting? And here’s me now, just looking for the one good thing that was clear and pure and strong, a blessed fucking signal, alive, dancing, at the far end of the dial.

 Man šī jaunā pasaule, kurā gandrīz visi cilvēki cieš no savādas slimības, informācijas trokšņa, kas izkropļo signālu pa ceļam no informācijas avota līdz tās uztvērējam, tā ka neviens vairs nevar pateikt, cik ir pulkstenis, klausīties mūziku, spēlēt šahu, uztvert lasītu tekstu un — pats ļaunākais — ieskatīties spogulī, kurā tagad dzīvo briesmoņi, kas atspulgu sakropļo tā, ka atliek tikai pavisam sajukt prātā, tātad man šī pasaule, mazdrusciņ zinot, kas pēcāk notika ar autoru, lika domāt ne tikai par informācijas pārsātinājumu un nespēju izvērtēt tās ticamību, bet arī pavisam vienkārši par narkotiku graujošo ietekmi uz psihi un ikdienu, par grūti piepildāmo vēlmi atbrīvoties no atkarības. Vēlāk izlasīju arī domu, ka FOOC sabiedrība atgādinot autistus.
 Un šajā šķībajā pasaulē galvenā varone ar dažiem ceļabiedriem braukā apkārt (un arī mašīna cieš no visus pārņēmušās kaites, un nevar uzticēties ne kartēm, ne ceļazīmēm, ne pārējiem braucējiem), meklēdama burvju spoguļa lauskas, kuras to īpašnieki nemaz tā nealkst viņai atdot. Vienlaikus viņa skumst pēc mirušās meitas un mēģina saturēt sevi kopā, visu pierakstot dienasgrāmatā, kura ir tas teksts, ko mēs lasām. Tikai jāņem vērā, ka viņa lāgā neatceras notikušo un pierakstītais izzūd un pārvēršas. Tāpēc grāmata ir arī skumjš rakstnieka baiļu vai vilšanās atspoguļojums, jo vārdi pazūd, tie paliek nesaprasti, tie nespēj paveikt to, kāpēc tika izsacīti.

 Black marks, wetness, scratches. In the darkness, a pen moving across skin, across a young girl’s skin. Words being put there, on the skin, with Marlene’s own hand doing the writing. Words, these words, being written on the skin and Marlene thinking to herself that only by covering the body with words, entirely, will the young girl be saved. And then feeling the sharp, polished nib of the pen cutting into the skin, pushing the ink through into the body of the girl, pushing the words deep into the veins; Marlene realizing that the words, these very words, they will either enliven the girl, or kill her. Only by putting the correct words down, in the correct order, will the girl be roused again.

 Grāmatas sākums lasāms šeit.

Lasu:
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World;
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.;
Trece;
Fransuāza Sagāna. Akordi;
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis.

Klausos (jo:

I can’t write without music. I simply wouldn’t know how to do it. Music is the great art form, as far as I’m concerned. [..] So, yes, music forms the soundtrack to my work, and very often intersects with the text itself in some way or other, so that I often find myself writing in rhythm to the music.)

(vairāk mūzikas, ko spēlē grupa ar simtprocentīgi pieskaņoto nosaukumu, šeit):

Posted on 03.09.2014, in Angliski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. Komentēt.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: