10 grāmatas, kas visvairāk ietekmējušas manu dzīvi

Asmodejs man ir pārsūtījis Spīganas aicinājumu atklāt “desmit grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ielikt nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominēt trīs citus blogerus, kas darīs to pašu.” Tātad. Sāksim ar mūziku, jo garš lasāmais. Vakar nomira argentīniešu dziesminieks Gustavo Serati, kura mūziku jūs droši vien esat dzirdējuši.

Hanss Kristians Andersens “Sniega karaliene“. Es vairs nezinu, vai tā patiešām ir taisnība, taču manās atmiņās šī ir saglabājusies kā pēdējā grāmata, ko man izlasīja priekšā tētis. Viss kārtībā, viņš vēl joprojām ir sveiks un vesels, taču pēc tam es sāku lasīt pati. Turklāt grāmata bija ar skaistām bildēm, skumja un ar laupītājiem.

Johaness Helgi “Melnā mesa“. Bija viens posms manā padsmitnieces laikā, kad es šo grāmatu pārlasīju vismaz reizi gadā, turklāt tās iespaidā izlasīju arī visu Islandes literatūras plauktiņu bibliotēkā, kas gan bija ļoti viegli izdarāms. Grāmata ir par ASV karabāžu postošo ietekmi uz Islandes tautu, modernās un tradicionālās literatūras brīžiem saspīlētajām attiecībām un to, kā dzejnieks paved meiteni, kam jau ir kārtīgs līgavainis, bet pēc tam, poēts tāds, aizlaižas. Ja kas, meitene nenožēlo, ka ir pavedināta. Vēl tagad atceros, kā viņa gulēja viršos un viņš iekoda viņai kaklā, viņa notrīsēja un ļāvās.

Gabriels Garsija Markess “Simt vientulības gadu“. To es pirmo reizi izlasīju agrīnajos padsmitgados un daudzas reizes pārlasīju vai drīzāk vienkārši atvēru, kur pagadījās, un palasīju pāris lappušu. Iespējams, ka tā mainīja manas domas par to, kādai jābūt literatūrai. Varētu teikt, ka man ar “Simt vientulības gadiem” bija ciešas attiecības. Reiz mums kaķenei piedzima trīs bērni, kas tika nosaukti par Hosē Arkādio, Aureljāno un Remēdiosu Daiļo, kuras vārds gan laika gaitā saīsinājās līdz Desītei. Kad Z. pirms nu jau pulka gadiem apciemoja Spāniju, es lūdzu, lai man atved šo romānu un vēl kādu grāmatu. Lai gan man vēl joprojām sev jāatgādina, ka autora uzvārds ir Garsija Markess, nevis vienkārši Markess, tieši viņa dēļ es sāku mācīties spāņu valodu. Kas mani noved pie

The Pocket Oxford Spanish Dictionary”, kura pēdējo divu gadu laikā gandrīz vienmēr atrodas rokas stiepiena attālumā un ir krietni nodriskāta. Ceru, ka tad, kad tā vairs nebūs lietojama, man to nemaz vairs nevajadzēs.

Frederiko Garsija Lorka “Kliedziens“. No visām dzejas grāmatām, ko kādreiz esmu staipījusi līdzi un daļu zinājusi no galvas, izvēlējos šo, jo to es nozagu. Var jau teikt, ka vienkārši klusiņām aizņēmos un neatdevu atpakaļ, jo neviens jau to A. lauku mājas bēniņos noglabāto grāmatu nelasīja un, cerams, tās trūkumu neizjuta. Sev par attaisnojumu varu sacīt, ka pie A. savukārt palika šādi tādi mani papīri, kurus man reizēm savajadzējās.

Omāra Haijama “Rubajas” krieviski es nezagu, tās man uzdāvināja, un, kaut arī Haijamu esmu mācējusi deklamēt tikai latviski, liecība, ka un kā esmu grāmatu lasījusi, ir atrodama tepat manās piezīmēs. Šķiet, ir pienācis laiks atkal izvilkt to no plaukta.

Duglass Adamss “Galaktikas ceļvedis stopētājiem“. Pirms tās, protams, bija Lema “Ijons Klusais”, bet tieši “Ceļvedi” es arī reiz varēju citēt un saskatīt tajā visu dzīvi. Pirmo reizi par to es izdzirdēju no F., kas bija atgriezusies no brīvprātīgā darba kādā vides organizācijā Amsterdamā, kur šī grāmata bija apmēram kā darba drošības instruktāža. Pati es to izlasīju krietni vēlāk, bet F. vēl pēc tam apprecējās ar kādu angli, līdz ar vīru iegūstot ģimenes draudzeni, kas reiz kopā ar Adamsu īrējusi dzīvokli Izlingtonā.

Džefs Nūns “Dziesma asinsstraumē“. To (angliski) es nopirku Paula Bankovska recenzijas dēļ un atklāju vienu no man tuvākajiem autoriem. Manu eksemplāru ir nolasījuši vismaz pieci cilvēki, to skaitā kāds basists, es to laiku pa laikam atšķiru kā kādreiz “Simt vientulības gadu”, bet nu jau grāmata atveras dažās noteiktās vietās. Tā ir iezīmējusi kādu manas dzīves posmu, un basisti man joprojām liekas smalkāki par ģitāristiem. Starp citu, basu spēlē ne tikai vēstītājs, bet arī pats autors.

Ariel Salleh “Ecofeminism as Politics: Nature, Marx and the Postmodern“. Godīgi sakot, pati jutos pārsteigta, ka šajā sarakstā jāiekļauj tieši šī grāmata, jo es no tās ne drusciņas neatceros, bet ko tu padarīsi, ja tieši to es lasīju kādas smagas šķiršanās laikā?

Mihaels Ende “Bezgalīgais stāsts“. Patiesībā man pašai tuvāka ir “Momo”, bet ir pasaulē kāds cilvēks, kam ar “Bezgalīgo stāstu” ir bijušas vēl ciešākas attiecības nekā man ar “Simt gadiem”, kas esot tāds, kāds ir, tieši šīs grāmatas dēļ, un, kaut arī reizēm es domāju, ka tā ir labas grāmatas izniekošana, tas tomēr ir bezgala skaisti.

Daudz kas ir palicis aiz borta, bet ko padarīsi?

Mani, protams, interesē visu atbildes, un ceru, ka Spīgana beigās apkopos saites, lai es varētu neko nepalaist garām, bet tagad, pieņemot, ka lielos grāmatu lasītājus uzrunās kāds cits, es lūgšu savas desmit grāmatas atklāt “Mācos valodas“, Signi un Ernestu, kas gan jau mūžību neko nav rakstījis.

Advertisements

Posted on 05.09.2014, in Kas cits and tagged , . Bookmark the permalink. 13 komentāri.

  1. No tavām desmit grāmatām es esmu lasījis tikai četras! Un es pat neatceros, ka man kāds bērnībā būtu lasījis priekšā grāmatu, ne pirmo ne pēdējo 😦

    Like

    • Jā, dīvains saraksts sanācis. Bet es no Tavām arī gandrīz neko neesmu lasījusi, lai gan kādu laiku gribēju kļūt par ģeologi un iežu un minerālu noteicējs ietilpst manā džentlmeņa komplektā, lai gan tā arī neesmu tādu dabūjusi.
      Par priekšālasīšanas nedabūšanu gan skumji. Tu vismaz tagad vari saviem bērniem palasīt.

      Like

  2. Ļoti iedvesmojošs aicinājums! Izlasīju ar interesi par Tavām desmit – pie sevis iedomājos, ka būs vairākas, kas sakrīt ar manām (lai gan jāteic, ka nekad tā īpaši par 10 nebiju domājusi), bet sakrita tikai viena – Gabriels Garsija Markess 🙂 Lūgumam “atklāt” saku – jā, labi 🙂 Labi, ka tas mani arī piespiedīs atsākt kaut ko rakstīt blogā 🙂 Jācer, ka šonedēļ darbu nebūs tik daudz kā parasti un varēšu piesēsties padomāt nopietnāk, jo jautājums savā būtībā nav nemaz tik vienkāršs, tomēr Garsija Markess sarakstā paliks 😉

    Like

  3. Jauks saraksts, turklāt arī esmu no tā lasījusi tikai četras grāmatas (droši vien tās pašas, ko Asmo). Man bērnībā dažreiz grāmatas lasīja priekšā, bet šis pasākums parasti bija arī pašai jānoorganizē (tas ir jāizdīc no pieaugušajiem), tāpēc daudz vienkāršāk bija iemācīties lasīt. Līdz ar to četru gadu vecumā man šī haļava beidzās un es vairs neatceros pēdējo priekšā lasīto grāmatu.

    Es kaut kad bibliotēkā apskatīju Nūna latvisko versiju, bet man ir nelāga sajūta, ka es viņa lasīšanai esmu par vecu.

    Like

    • Droši vien, vismaz es nojaušu, kuras būs lasījis viņš.
      Mani tētis gluži vienkārši iemācīja lasīt, kad viņam apnika, un tas bija apmēram tajā pašā vecumā, varbūt mazdrusciņ vēlāk.
      Par vecu? Tas nevar būt, bet vispār tā grāmata, man šķiet, vai nu ļoti patīk, vai arī ir galīgi garām.

      Like

  4. No tavām desmit neesmu lasījusi tikai divas – spāņu valodas vārdnīcu (tā vienkāršā iemesla dēļ, ka jau sen nepērku vārdnīcas, jo man pārāk bieži uznāk pa jaunai valodai), un ““Ecofeminism as Politics: Nature, Marx and the Postmodern“, tiesa, virsraksts mani uzrunāja.

    Ar tām bērnības grāmatām tā ir – mana pēdējā priekšā lasītā grāmata bija stāsts par koalu ģimenīti (vienmēr atcerēšos koalu papu, kuru sakoda čūska), un grāmata, kura varbūt nav tipiskākā bērnības grāmata, man kļuvusi ļoti svarīga (ievācoties remonta dzīvoklī grāmatu ietinu maisiņā un paņēmu līdzi. Sentiments un bail pazaudēt mantu pārvešanas laikā), un to grāmatu es gribēšu lasīt priekšā saviem bērniem, ja nu kādreiz.

    Un vispār, tavas desit grāmatas varētu būt arī “gandrīz desmit grāmatas, kuras jāizlasa ikvienam”. Skaists saraksts!

    Like

    • Paldies! Tiešām vēl kāds ir lasījis to visu? Man, piemēram, ir pirmā dzirdēšana par koalām, pieminot čūskas kodienu, prātā nāk Kiplinga “Rikitikitavi”.
      “Ecofeminism” tagad jau būs novecojis, droši vien ir jaunākas un varbūt labākas grāmatas par šo tēmu, lai gan tieši šāds salikums nav pārāk bieži sastopams. Bet toreiz tā man ļoti noderēja, jo, pirmkārt, diezgan akadēmiskais teksts pieprasīja piepūlēt smadzenes un pievērsties citām domām, otrkārt, niknums arī nāca par labu.
      Un tā vārdnīca ir ļoti laba, man ir “Wordreference” telefonā utt., bet grāmata bieži vien izrādās ērtāka, un man patīk to gluži vienkārši šķirstīt un uziet jaunus vārdus.

      Publicējis 1 person

  5. Doma par apkopošanu nebūt nav slikta, jāizdomā tikai, kā kaut ko nepalaist garām.
    Varbūt pat varētu kādu topu ar grāmatām, kas šais sarakstos figurē visbiežāk, jau tagad redzu dažas, kas mierīgi varētu izvirzīties līderos.

    Bet lielākā problēma ir tā, ka es tagad lasu tos sarakstus lielākoties at domu “bāc, vajadzēja taču šito arī iekļaut!”

    Like

    • Otrā tūre: pirmajā neiekļautās grāmatas. 😀
      Ja kādu grāmatu aizmirsi, tad tam noteikti bija iemesls. Bet droši vien tiem, kas par šo tēmu rakstīs vēlāk, būs grūtāk izdomāt, kuras tad īsti ir viņējās.

      Like

  6. Apkopojums būtu labi. Fantastiski, cik tomēr dažādi pirmie saraksti sanākuši.

    Like

  7. Es balsoju par apkopojumu- sanāks reāls konkurents Lielās lasīšanas tv šovam 🙂

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: