Nekas

Carmen Laforet. Nada. Vāks: Egon Schiele, Mujer sentada, 1917. Barcelona: Ediciones Destino, 2004 (1944). 276 pags.

 Vispirms pieskaņota reklāmas pauze. Kā jau daži būs pamanījuši, es mācos spāņu valodu. Nu lūk, cilvēki no Séneca kopā ar dažiem citiem ļaudīm ir parūpējušies par tiem, kas grib kaut ko saprast Spānijā vai Portugālē. Īsais bezmaksas kurss eBridge2 pamatā ir domāts profesionālo programmu studentiem, kuri gatavojas uzsākt praksi kādā no šīm zemēm, tāpēc tajā ir aplūkotas tādas tēmas kā dzīvokļa meklēšana, pirmā darbadiena un sarežģījumi darbā, taču nodaļas par pārvietošanos ar vilcienu vai auto, iepirkšanos, ēšanu un medicīnisko palīdzību var noderēt ikvienam, jo kaut mazdrusciņ saprast, kas rakstīts, ir labāk nekā nesaprast vispār neko. Projekta vietnē atrodams spāņu un portugāļu valodas pašmācības kurss valodas pamatu apguvei ar dialogu, uzdevumu un bilžu vārdnīcu palīdzību, mobilās aplikācijas ikdienas situāciju atrisināšanai, kā arī noderīga informācija par šo zemju kultūru, kas palīdzēs to iepazīt vēl pirms došanās prom un ātrāk integrēties vietējā sabiedrībā. Spāņi savukārt tur var apgūt latviešu un poļu valodas pamatus.
 Es visu neesmu izpētījusi, lai gan, eh, portugāļi… (labi, kādreiz), taču šo to jaunu iemācījos.

 Nu ja, un grāmata, par kuru gribēju mazliet pastāstīt, sākas ar to, ka tās vēstītāja, cerību pilna, ar vilcienu iebrauc Barselonā, lai mācītos universitātē. Jau pēc dažām lappusēm viņu pārsteidz jaunā mājvieta, kas nepavisam vairs nav tāda, kāda saglabājusies bērnības atmiņās. Māja ir spocīga, radinieki ir vairāk vai mazāk nojūgušies, biedējoši un naida pilni, bet ik pa laikam arī intriģējoši un dīvaini pievilcīgi. Pievilcīgāki par meitenes bohēmiskajiem draudziņiem, bet ne par viņas studiju biedreni Enu.
 Laforeta romānu sarakstīja, pati vēl būdama studente, un ar to arī pamanījās iekļūst Spānijas literatūras vēsturē. Vēlāk viņa pievērsās katoļticībai, apprecējās, dzemdēja piecus bērnus un sarakstīja ne vienu vien romānu un stāstu, bet šķiet, ka tas vairs nebija tas. Žēl, jo es gribētu vēl, grāmatas pēdējo trešdaļu izlasīju vienā elpas vilcienā vakarā. Starp citu, tieši beigas man nedaudz sagādāja vilšanos, likās nevajadzīgi un klaji dramatiskas, bet citādi šī man šķita viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. Ja nu kas, Nada ir pieejama angliski.
 Cik man zināms, maskulīnajā Franko Spānijas literatūrā tā izcēlās ar svaigo jaunas meitenes balsi, precīzu viņas izjūtu tēlojumu. Andrea kādā brīdī apgalvo, ka esot trīs tipu cilvēki: vieni piedzimst, lai dzīvotu; citi — lai strādātu; vēl citi — lai uz visu noskatītos. Viņai pašai dzīvē esot sīka novērotājas lomiņa. Tā nu viņa novēro pilsētu (tā kā esmu tur bijusi, mazliet varēju iztēloties, pa kurām ielām viņa staigā, un bija dīvaini lasīt, kā pašreizējais caurcaurēm komerciālais tūristu rajons tolaik ir bijis tāds zaņķis, kurā vientuļai meitenei labāk nespert kāju), novēro izmisuma un nabadzības māktos cilvēkus (pēc Pilsoņu kara tur tiešām brālis ir nostājies pret brāli, lai gan viens bez otra nespēj dzīvot), sīkburžuāzijas iznīkšanu, bagāto jaunekļu koķetēšanu ar trūkumu un mākslu, sieviešu stāvokļa un iespēju lēnās pārmaiņas, pati savu degradēšanos bada un apkārt valdošās agresijas un apātijas ietekmē. Vienlaikus viņa piedzīvo kaislīgu draudzību un arī pieaug. Un viss tas ir uzrakstīts niansēti, gandrīz redzami, bet bez poetizēšanas vai izpušķojumiem.

Šobrīd lasu tikai mazo, līdzi nēsājamo grāmatiņu:
Antonio Skarmeta. El cartero de Neruda.

Klausos brazīļu dziedātāju:

Posted on 01.10.2014, in Spāniski and tagged , , , , . Bookmark the permalink. 5 komentāri.

  1. Es arī mazliet vīlos par beigām, taču foršo kopiespaidu tās nesamaitāja. Angliski grāmata laikam ir tulkota reizes trīs, bet nekādi nav kļuvusi populāra. Tāpat gan sanācis daudziem citiem autoriem, un izdevēju mēģinājumi izsist viņus cauri var kļūt komiski – nesen, piem., lasīju jaunāko Rodoredas “La plaça del Diamant” tulkojumu, kur tēli no katalāņu vārdiem bija pārsaukti par Džo u.t.t.

    Like

    • Ha, mums tur viens pasniedzējs e-pastos parakstās kā Jurčiks.😀
      “Nada” tu lasīji Grosmanes tulkojumā? Es iemetu skatienu gudrīdā, kur cilvēki sūrojas, ka neesot gana poētiski.

      Like

  2. Paldies. Redz, jau likās, ka esmu pie Tevis lasījusi par Nada. Tagad noteikti jācenšas atrast – vienīgi žēl, ka nevarēšu baudīt oriģinālvalodā😦 Un paldies par ieskatu Laforet biogrāfija – tālāk pa wiki nemeklēju, bet tur bija ļoti maz – izklausās neticami neraksturīgs dzīves pavērsiens pēc Selindžeram līdzīga “ienāciena” literatūrā uz piecu bērnu mammu un katolieti…

    Like

  1. Atpakaļ ziņojums: Dzimšanas dienas stāsti | Lasītājas piezīmes

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: