Pirmie teikumi

  Tā bija tumša un vētraina nakts. Dainis bija pieminējis manu vārdu ķēdes ierakstā, un es vaimanādama pacēlu rokas pret debesīm. Es taču neesmu no klab.lv, kur ļaudīm patīk šitādas spēlītes, tiem pašiem ļaudīm, kas ik pa laikam hipsterīgi vienaldzīgā nicībā piemin “īstos blogerus”, tos, kuru nav viņu Sviesta cibā! Bet, ja nu liktenis pret mani ir pagriezies ar šo vaigu, šejiet jums mani teikumi! Ķēdes gals paliek mētājamies zemē, paņemams jebkuram, kas vien vēlas to darīt.

Es gan neesmu ļoti māņticīga, tikai bišķiņ, bet nu pirmajā janvārī gribējās darīt to, ko vēlētos darīt visu turpmāko gadu.
…šodien pēc pusgada pārtraukuma ienācu savā blogā un skatos: WordPress man līksmi rāda kausiņu.
Nu ko lai saka, de Linta periods turpinās.
Kad kādreiz esi kaut ko mīlējusi un tad to satiec atkal pēc ilga laika, sirds vienmēr ietrīsas bailēs, jo ja nu man tas vairs nepatiks (par tām reizēm, kad jābaidās no tā, ka vēl joprojām var saļodzīties celīši, šoreiz nerunāsim)?
Vispirms pieskaņota reklāmas pauze.
Man bija plāns, tāds mazītiņš, proti, mazdrusciņ uzrakstīt par oktobrī izlasītajām grāmatām, bet, tā kā šodien, rīt un parīt būs jāraksta kas pilnīgi cits, tad vēlīnā rīta stundā (kad kārtīgie ļaudis jau atgriežas no baznīcas, es dzirdu zvanus, pat ja pašai acis vēl pusaizlipušas) man ienāca prātā kas cits.
(Vāks nav gluži tāds, bet nebūsim sīkumaini.)