Doktora Hofmaņa ellišķīgās iekāres mašīnas

Angela Carter. The Infernal Desire Machines of Doctor Hoffman. Introduction by Ali Smith. Il. Zandra Rhodes. London: Penguin Books, 2010 (1972). xii + 265 pp.

 He, he, es taču biju sadomājusies, ka parādīšu pasaulei savu vissārtāko grāmatu, bet izrādās, ka fuksijrozā ir tikai muguriņa. Nu nekas, lūpukrāsa arī nav slikta/ir sievišķīga.

 Atkāpe. Es te vienbrīd padomāju, kā būtu uztaisīt virtuālu pašnāvību, un sapratu, ka nē. Lai cik reti es te rakstītu vai iegrieztos pie citiem pateikt kādu teikumu, pieradums tomēr ir spēcīgs, un šī nemaz nav tā sliktākā atkarības forma. Gluži tāpat, lai cik ļoti mani māktu sajūta, ka ir jādara viss kas cits, nevis jālasa grāmatiņas, tikpat pienāk brīdis, kad “par to es domāšu rīt”, bet tagad es pasēdēšu un palasīšu, citādi nemaz vairs pēc cilvēka nejūtos. Tā lūk.

 Slavenākie un arī latviski izdotie Andželas Kārteres darbi ir abi viņas pēdējie romāni, taču šis, kādu laiciņu iepriekš sarakstītais, patiesībā ir diezgan līdzīgs, katrā ziņā pietiekami, lai varētu nešaubīgi pazīt autores rokrakstu un izlemt jau iepriekš, vai to gribas lasīt. Mazliet vēlāk sacerētais “The Passion of New Eve” atšķiras izteiktāk un ir vardarbības pilnāks, lai gan arī šī nav nekāda vieglā lasāmviela, te, piemēram, ir divas grupveida izvarošanas, viena homoseksuāla, otra – hmm, zoofīla (?), turklāt abos gadījumos darbības veicēji jau nemaz to tā negrib, nekādu baudu tas viņiem nesagādā, bet kas jādara, jādara. Te ir ceļojošais cirks, izrādes sabiedrība un skatiena definējošā vara, marginalizēti romāna varoņi, kaut arī šoreiz galvenais tēls ir vīrietis, Desiderio, viņš ar savām indiāņa asinīm vārdā nesauktajā Latīņamerikas zemē ir gandrīz neredzams – un tas arī ir viņa spēks, kas ļauj izglābt ne tikai savu dzīvību, bet arī valsti. Ak, un valsts ir jāpaglābj no iztēles, no sapņu un iekāres ainām, kas sākumā šķiet krietni pievilcīgākas par ministra absolūto fantāzijas trūkumu, bet drīz vien izvēršas vienkārši cilvēku prātā iesētos melos, kas noved pie posta, varmācības un sabrukuma, turklāt līdz ar attēlu mainās realitāte, nākotne ir notverta perversās bildītēs, uz kurām par mazu samaksu var palūrēt cirka būdiņā.
 Salīdzinājums ar, piem., televīziju, protams, pats uzprasās, tāpat kā – gudrākiem cilvēkiem par mani – visāda citāda teksta analīze, piesaucot dažādus filosofijas, literatūrkritikas utt. novirzienus, sirreālismu un feminismu, kritisko teoriju un maģisko reālismu, meklējot atsauces un mājienus, bet patiesībā par to nav jāuztraucas. Romānā ir tik daudz darbības, ka to var mierīgi lasīt kā klasisku piedzīvojumu stāstu, kurā galvenais varonis, glābdams savu ādu, pasauli un pie reizes meklēdams savu sapņu (vārda tiešajā nozīmē) sievieti, nemitīgi iekuļas likstās, un saspringti gaidīt, kas ar viņu notiks tālāk. Bieži vien notiek kas pārsteidzošs, pat ja šī nav pirmā reize, kad tu, cilvēks, saskaries ar Kārteri, un tāpēc jau nojaut, kas viņai būs sakāms.
 Es, protams, iesaku.

Lasu: Valoda tulkojumā;
Inese Zandere. Putna miegā;
Laura Gallego García. La emperatriz de los Etéreos;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Advertisements

Posted on 29.03.2015, in Angliski and tagged , , , . Bookmark the permalink. Atstāt komentāru.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: