Neredzamais A

G. Willow Wilson. Alif the Unseen. London: Corvus Books, 2012. 427 pp.

 Jo ilgāk domāju par “Alifu”, jo nīgrāka kļūstu, tāpēc varbūt jāpasteidzas uzrakstīt kaut ko puslīdz iecietīgu. Tas ir, lasīdama nebiju sajūsmā, bet arī nemocījos, un džini, un zeltīts vāks. Utt. Ja es būtu kādus gadiņus jaunāka, man droši vien patiktu vairāk, tas arī tiesa.
Autore ir salikusi kopā visādas potenciāli interesantas lietas: politiku, islāmu, Vidējos Austrumus (trīs punkti – 13., 20., 21. – Read Harder izaicinājumā aizpildīti jau ar gada pirmo grāmatu, kas turklāt paņemta no TBR Kaudzes), hakerus, kaķus, džinus, it kā spēcīgu meitenes tēlu, pielikusi klāt trillera cienīgu sižetu (hakeris pret ļauno valsts drošības dienestu, kas sadarbojas ar sliktajiem dēmoniem; pat slepenais politieslodzīto cietums te ir) un kiberpanka ietekmētus programmēšanas brīnumu aprakstus, pa vidu vēl apspriež metaforu spēku, un tomēr…
Jau agrāk biju domājusi, cik grūta dzīve tiem baltajiem rietumu autoriem: ja raksta tikai par tādiem pašiem cilvēkiem, tas ir slikti; ja raksta par citiem, arī nav labi, apropriācija, rokas nost no mūsu kultūras mantojuma un tā joprojām. Bet varbūt tā arī ir. Vilsones kundze ir apsegusi galvu, pārcēlusies uz Ēģipti, pieņēmusi islāmu, bet vienalga izklausās balta.
Tātad kādā vārdā nesauktā emirātā apmēram Arābu pavasara laikā dzīvoja jauns, izlutis vīrietis, kas atsaucās uz hakeru segvārdu Alifs (tas pats Alefs, A, visa sākums), pārdeva savus tādus kā virtuālā drošības dienesta pakalpojumus gan islāmistiem, gan komunistiem, gan pornogrāfijas tīklā licējiem. It kā vārda brīvības dēļ. Pret māti, kalpotāju un kaimiņmeiteni, bērnības draudzeni Dinu, kas kopš 12 gadu vecuma ietinās hidžābā (ceru, ka nejaucu apģērba gabalu nosaukumus un garumzīmju vietas), jo stipri ticēja uz Allāhu, izturējās kā piecpadsmitgadīgs. Ielas kaķeni smilšu vētras laikā tomēr ielaida patverties istabā. Bija ļoti talantīgs un, kad viņu pameta tīklā satiktā bagātā meitene, kuru ģimene (nezinot, ka viņa Alifam ir parādījusi gan seju, gan visu pārējo, notraipot palagu) spieda apprecēties ar šeihu (kas izrādījās liels Alifa ienaidnieks), brīnumainā veidā sarakstīja programmu, kas spēja atpazīt cilvēku pēc tā, kā viņš raksta internetā. Programma nokļuva specdienestu rokās, apdraudot visus hakerus, blogerus, revolucionārus un porno izplatītājus arābu valstīs, bet Alifs toties tika pie ļoti senas grāmatas, džinu “Tūkstoš un vienas dienas pasakām”, kas izrādījās spējīgas izraisīt apvērsumu programmēšanā.
Tālāk kā jau parasti. Alifs bēga, sliktie viņam dzinās pakaļ, piebeidza dažus varoņus, kas nebija galvenie. Puisim nāca palīgā kaimiņmeitene (nezinu, vai maiteklis, bet viņš, protams, saprata, kur meklējama īstā laime), džini, vieds garīdznieks, islāmam pievērsusies amerikāniete (he, he, viņai stāstā ir ļoti svarīga loma) un vēl daži. Ne tik ierasti, ka Alifs vairākas reizes apraudājās.
Ja nerunājam par amerikānieti un reliģiju, kiberpanka daļa izklausījās pārāk neticama, specdienesti pārāk bezzobaini, un, par spīti tam, ka visiem patīk Dina, no feministiska skatpunkta romāns ir diezgan nožēlojams. Pirmkārt jau galvenajam varonim nevajadzēja būt Alifam, kas bez programmēšanas neko īsti nemācēja (un man šķiet, ka visi viņa panākumi nāca kā džinu sievietes dāvana). Tomēr visas sievietes nemitīgi tika nobīdītas sāņus, un par varoni tautas acīs padarīts šis jaunais cilvēks. Otrkārt, pie savas nevainīgās sievas viņš izies, iepazinis jau divas sievietes, un tas nav godīgi. Treškārt, tā pati Dina vienbrīd sacīja, ka mīlot Alifā nevis to jaunieti/puiku, kāds viņš bija tobrīd, bet gan to vīrieti, par kādu viņš izaugs. Tas ir stulbi. Būtu labāk atdevusies džinam.

Ja nu kāds ir ticis šitik tālu, atgādināšu, ka nākamceturtdien “Mansarda” grāmatnīcā notiks dzejas lasījums, atbalstot dzejnieku Ašrafu Fajedu, kuram tika piespiests nāvessods Saūda Arābijā. Vieni vienīgi vīrieši un vadītāja.

Bet Rakstniecības un mūzikas muzejs piedāvā izdrukāt un lietot muzeja 2016. gada kalendāru neierastā daudzskaldņa formā.

Lasu: Tricia Sullivan. Someone to Watch Over Me.
Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule.
Charles de Lint. Memory and Dream.
Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador.

Nepadodas man monorīdings, kaut arī nesen izlasīju rakstiņu, ka multitāskings, lai kā izslavēts, tomēr neesot produktīvs.