Ceturkšņa atskaite

Vispirms jau varētu martu atcerēties. No vienpadsmit divdesmit grāmatām, kuras var aplūkot iepriekšējā ierakstā, esmu izlasījusi piecas (vienu gan jau aprīlī; un patiesi, pietiks vēl kādiem trim martiem), Sallu Simuku (allaž izlasu “Sallija Smuka”) nolēmu nelasīt, lai gan noformējums grāmatām patiesi ir ļoti smuks, nu, un izlasīju vēl dažas kaudzītē netikušas grāmatas, kas izjauca iecerēto sieviešu mēnesi. Tā vietā man sanāca latviski izdoto grāmatu mēnesis. Arī neierasti.

Izrādās, lasīt grāmatas ar vismaz zemapziņā sēdošu domu par tām vēlāk uzrakstīt un vienkārši lasīt ir divas dažādas lietas. Esmu pārgājusi uz otro veidu, un pat viena teikuma apraksts šobrīd šķiet diezgan biedējošs. Es pamēģināšu, bet ļoti iespējams, ka daži teikumi būs ļoti īsi.

Kamilla Lekberga. Nāras sauciens. Šī skandināvu detektīvromānu autore manuprāt raksta diezgan amerikāniskā garā, proti, vainīgas ir ne tik daudz sabiedrības ēnas puses, cik konkrētais indivīds, ļoti iespējams, garīgi slima persona. Un allaž kāds atriebjas par seniem pagātnes notikumiem. Ā, un grāmatas beidzas, sērijas galvenās varones personiskajai dzīvei karājoties pie klints. Galīgi nav mana iecienītākā autore, bet ko lai dara, ja gribas grāmatu, kurā galina nost cilvēkus?
Kamilla Lekberga. Akmeņkalis. Šeit galina nost arī bērnus.
Josa Fructuoso. Perros de verano. Revolucionārā Parīze un fašistiskā Spānija pirms gandrīz 50 gadiem. Jauna, politiski aktīva, domājoša un nepareizi iemīlējusies meitene.
Amanda Vähämäki. It’s Tuesday. Mazs bilžu stāsts skaistās krāsās par parastu otrdienu Somijas ciemā.
Š! nr. 14. “Read Harder” izaicinājuma sporta grāmata. 🙂 Reālistisks kalambols, pingponga burvis, starpgalaktiku boksa čempionāts, skrējēji, riteņbraucēji, slepkavnieciska meiteņu peldētāju komanda, fizioterapija, supervarones un viss pārējais, ko vien var kārot sportiska sirds.
Ingrīda Pičukāne. Three Sisters. “Три сестры, три сестры разорвут тебя на части/Сердце вверх, ноги вниз, остальное что куда.” Kas notiek, kad trīs daiļas franciski runājošas māsas mežā uziet stipri piekusušu, kā izrādās, krieviski runājošu vīrieti.
Juris Kronbergs. Uz balkona / bet ja visu laiku… Divi dzejoļu krājumi vienos vākos. Izlasīju un nodomāju, ka vajadzētu nopirkt pašai savu eksemplāru, tikai vēl neesmu tikusi līdz veikalam. LALIGABA’s nominants.
China Miéville. King Rat. Kad Čaina bija vēl gluži jauns, nevis slavens, viņš debitēja ar dramendbeisa romānu par žurkām, stabulniekiem un 90. gadu deju mūziku. Tieksme uz neparastām un baisām slepkavībām viņam piemita jau tolaik.
Anne Fadiman. Ex Libris: Confessions of a Common Reader. Nav jau tā, ka man nekad nebūtu pārmests snobisms. Pilnīgi nepelnīti, jūs teiktu, ja izlasītu šo eseju krājumu par vienkāršu lasītāju izsmalcinātajiem literārajiem prieciņiem.
Fernando Pessoa, Luís de Camoes, Cesário Verde, Florbela Espanca, Mário de Sá-Carneiro. Lisbon Poets. Mazdrusciņ no pieciem slavenākajiem Lisabonas dzejniekiem bilingvālā (portugāļu un angļu val.) krājumā.
Kimberly Rae Miller. Coming Clean: A Memoir. Šausminoši memuāri, kuru autore izauga vācēju ģimenē. Ar šo grāmatiņu viņa laikam labi nopelnīja, taču rakstīt īsti nemāk un, lai gan apgalvo, ka viņai tagad esot labi, tomēr vēl joprojām visu attēlo labāku, nekā tas ir bijis. Ja mīlat suņus, nelasiet.
Hanss Hennijs Jānss. Svina nakts. Glīta grāmatiņa, ko tikko aprakstīja Sibilla. Tulkotāja pēcvārds man šķita interesantāks par pamattekstu.
Dace Rukšāne. Mīlasstāsti. Mīlasstāsti bez mīlas. Man riebjas, ja tā izmanto suņus kā pirmajā stāstā, un niecinošā attieksme pret “Zara” apģērbiem šķita smieklīga, jo spāņu un angļu princeses utt. gan nekautrējas tos uzvilkt. Bet nu labi, kādreiz droši vien tā nebija.
Inga Gaile. Kūku Marija. Migla. Gailes jaunākā pieaugušajiem domātā dzejas grāmata man patika labāk nekā priekšpēdējā, bet kāpēc? Varbūt mīlestība tajā bija nelaimīgāka.
Rafaels Alberti. Jūrnieks uz sauszemes. Tā kā bērnu grāmata, tā kā ne. “Nemīlē vārava jūrnieciņu./Zobenzivs ievaino viņu.//Cik melni gan jūrā tam klājas!” Par laimi, ne jau nu vienmēr. Vispār autors ir viens no slavenākajiem spāņu dzejniekiem, un šajā krājumā ir lasāmi viņa agrās jaunības darbi, ne tikai jūras, bet varbūt arī folkloras ietekmēti.
Ailīna Goudža. Zaļākā puse. Dāmu romāns par to, ka otrā pusē (laukos vs. Ņujorkā) dzīve rādās saldāka un vīrieši – iekārojamāki. Man atmiņā visspilgtāk palicis, cik grūti iztulkot krāsu nosaukumus (ir toņi, ko es arī māku nosaukt tikai angliski un varbūt vēl spāniski, bet latviski būtu jāizlokās), jo tur bija ziloņa krāsas mati, interjers ūdens un bumbieru krāsā utt. Un vēl man bija slinkums internetā meklēt oriģinālu, bet Agrās atbrīvošanas fronte tomēr ļoti mulsināja, un es gribētu zināt, vai tiešām autore nerakstīja par Zemes vai Dzīvnieku atbrīvošanas fronti, kas patiešām eksistē.
Metjū Kviks. Šībrīža veiksme. Grāmatu paņēmu lasīt tāpēc, ka par to un tās autoru neko nebiju dzirdējusi. Un tāpēc, ka piesolīja četru savādnieku dzīvesstāstus. Bija gan amerikāniski salds romāns par to, kā dažiem garīgi slimiem dzīves pabērniem viss vairāk vai mazāk nokārtojas, bet grāmatai paveicās, jo tā trāpījās rokās pareizajā brīdī, kad šis stāsts spēja aizkustināt.
Džons Frīls, Linda Frīla. Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi. Pēc grāmatas izlasīšanas ļoti gribējās pateikt, ka nu ir dimbā, bet neradās izdevīgs gadījums. Šī ir drīzāk diagnosticējoša, nevis pašpalīdzības grāmata, un autori uzskata, ka tā varētu attiekties uz 90-95 % cilvēku, tā ka lasiet vien paši.
Benuāta un Flora Gruo. Daudzskaitlīgā sievišķība. Tieši tas, ko varētu gaidīt no franču psiholoģiskā (sieviešu) romāna. Sarunas, vēstules, emocijas. Vēstījums ir pārmaiņus gan no sievas, gan mīļākās skatupunkta. Nu jā, sižets ir tieši tāds: sievas labākā draudzene kļūst par vīra mīļāko. Un ko lai dara, ja viņš mīl abas un viņi turklāt jau sen ir vienojušies par brīvību attiecībās?